Category Archives: Garīgais darbs

Kur atrast sev ēzeļu dzinēju.

Šo sistēmu, kuru mums tagad kopā ir jāizveido, es dēvēju – „Stimulators” – no vārda „stimuls” (no grieķu – asa nūjiņa, ar kuru dzina ēzeļus, piespieda kustēties uz priekšu). Attiecībā pret mums tas darbojas tādā pašā veidā, tikai tādu valodu saprot mūsu „ēzelis” (hamor) – egoistiskā vēlme (homer).
Taču tā vietā, lai dzītu savu „ēzeli” ar dūrieniem, ciešanām, mēs vēlamies atmodināt sevī cilvēku, lai viņš skatītos uz priekšu un pats turp tiektos. (vairāk…)

Gaismas un vēlmes kopējā dzīve

Mēs visi iekļaujamies tikai vienā eksistējošā stāvoklī – Bezgalības Pasaulē, kā kopējās sistēmas daļas. Tā eksistē kā vienots ķermenis, līdzīgi dzīvam organismam, kurš sastāv no daudzveidīgām iekšējām apakšsistēmām, kuras atveido asinis, šķidrumu, limfu, nervu signālus. Tādā veidā visi esam saistīti Bezgalības līmenī kā viens brīnišķīgs, mūžīgs organisms, kurš savā līdzībā ar gaismu darbojas kā nevainojami noregulēta mašīna, kura to piepilda. Vēlme un gaisma, kura to piepilda, strādā kopīgā harmonijā. (vairāk…)

Malhut melnais starojums

Vienā polā atrodas Bezgalības Pasaule – tā ir absolūta bauda visās nozīmēs: izzināšana, izpratne, sajūtas, mūžība, pilnība. Citā polā – šī pasaule, kurā jābūt trūkuma sajūtai it visā.
Taču, lai dotu mums iespēju tajā kaut kā eksistēt, tiek izdarīta apslēptība uz visu Bezgalības Pasauli un mēs šajā pasaulē sajūtam tās trūkumu, tomēr ne tik traģiskā formā – tieši tā iemesla dēļ, ka Bezgalīgā pārpilnība no mums slēpta. Bezgalības pasaule it kā samazina sevi, pakāpiens aiz pakāpiena, veidojot attiecībā pret sevi piecus apslēptības līmeņus – piecas pasaules. Mēs atrodamies zem visām šīm pasaulēm un tāpēc nejūtam, cik daudz mums pietrūkst! Tomēr atbilstoši savai attīstībai, mēs izaugam un paceļamies savā egoismā, un mums pakāpeniski arvien vairāk atklājas gaisma – no tā mēs jūtam arvien lielāku trūkumu, arvien lielāku ļaunumu. (vairāk…)

Kļūsti sevis paša Radītājs!

Jautājums: Kas palīdzēs mums lūkoties uz grupu tā, lai biedros redzētu tikai labās īpašības, nevis trūkumus?
Atbilde: Grupa – tas ir kā palielināmais stikls vai brilles, bez kurām nav iespējams ieraudzīt Radītāju. Es Viņu ieraudzīšu tikai tad, ja skatīšos caur grupu. Tā ir mana garīgā tilpne un instruments Radītāja atklāšanai.
Šeit palīdzēs tikai mīlestība… Mīlestība apslāpē mūsu ego, un tas sāk darboties pretējā formā – it kā vēlme baudīt, kuru izmanto atdeves dēļ. Tāpēc tikai attieksme nosaka visu – mūsu biedru svarīguma novērtējums. Ikdienas dzīvē, kad cilvēks izvirza sev egoistisku mērķi: vienā vietā strādā, citā – saņem algu un pērk kaut ko trešo – tas viss nesavienojas viens ar otru. Garīgajā – viss apvienojas iekšienē, vienā vietā: gan pūles, gan atalgojums un pats mērķis, un rezultāts – tas viss viena veseluma daļas. Tādēļ mums tik grūti, jo esam pieraduši, ka materiālajā pasaulē viss atrodas šķirti. Tomēr jāsaprot, ka es un biedrs, es un Radītājs, man attāli cilvēki un tuvi, mazi attiecībā pret mani un lieli, līdzīgie man – tas viss sastāda manu garīgo “kli”, kuras iekšienē es atklāju visu, pat sevi pašu! (vairāk…)

Ātrgaitas ceļš uz garīgo pasauli

No augšienes pie mums nonāk gaisma, un atmodina noteiktas kopējās dvēseles daļas, lai virzītu tās saskaņā ar savu programmu. Šī programma ļoti sarežģīta un paredz dvēseļu atmodu īpašā kārtībā un savienojumā starp tām, it kā viena organisma daļas. Mūsu acīm tas nav saredzams, bet saskaņā ar iekšējo dvēseles uzbūvi, tās saistītas viena ar otru – tāpēc gaisma tās savieno vienkopus kopīgam darbam, atdeves īpašības meklējumiem. Tie ir pilnīgi sveši viens otram cilvēki, dažādi un ļoti attāli viens no otra pēc savām materiālajām īpašībām. Bet mums jātic, ka tā iekārtots no augšienes, atstāt visu, kas mums traucē apvienoties un meklēt to, kas tajā var līdzēt. Šajos meklējumos mēs sapratīsim, ka vienīgais savienošanās pamats – tā ir atdeve, kas augstāka par saņemšanu. Nav vairāk nekā cita, kas savienos cilvēkus. Šis ceļš ir tik mainīgs, it kā mēs brauktu pa ļoti nelīdzenu ceļu un mūsu automašīnu pastāvīgi svaida augšup-lejup pa visām bedrēm un dangām – bet tai, neskatoties ne uz ko, jābrauc un jāvirzās uz priekšu. Jo tālāk mēs virzamies uz priekšu, jo biežāki šie lēcieni, līdz ar to lielāka mūsu jūtība pret tiem, proti, mūsos notiek arvien krasākas un nozīmīgākas izmaiņas. Kaut gan arī iepriekš tās bija tādas pašas – tomēr mēs tās tik ļoti neievērojām un nesajutām.

Tāpēc nav iespējams virzīties uz priekšu pa šo ceļu, ja neizlīdzināsi to – un tad mūsu automašīna ripos ātri un viegli! Tā ir izlīdzināšana, kura mums jāveic ar katru bedri un dangu šajā ceļā, iespējams tikai ar grupas kopējā viedokļa nosacījumu un savienošanos starp mums. Tikai tas aizpilda visas bedres un apvieno kopā, izlīdzinot ceļu.Nav nekādas citas iespējas garīgi virzīties uz priekšu, neizlīdzinot to. Traucēkļi un šķēršļi, kuri nostājas tā priekšā, kurš vēlas virzīties vienatnē vai vēl ļaunāk, grupas priekšā tādi individuālisti – tik lieli, ka vienkārši nav iespējams tos pārspēt.Automašīna neizbēgami iestrēgs tā, ka to būs neiespējams izvilkt un cilvēks paliks tur, kur bija – dzīve beigsies, bet viņš tā arī nepabeigs šo ceļu, nesasniegs mērķi.Tāpēc darbam vispirmā kārtā jābūt vērstam uz apvienošanos. Tad mēs atklāsim, ka tieši ar to mēs sasniedzam visus rezultātus!Tikai no tā atkarīga visa mūsu garīgā virzība uz priekšu šajā ceļā, visas pūles un atklāsmes notiek tikai vienā virzienā – šīs saiknes iekšienē, kura visus mūs apvieno.Šeit viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā cilvēks novērtē saikni starp biedriem, neskatoties uz visām problēmām, kas atklājas un saprot tikai vienu: “Nav neviena, izņemot Viņu” – visi traucēkļi nāk no Radītāja, kurš mūsos rada tādas iekšējās bedres un dangas, izraisot sajukumu tūkstošiem dažādos veidos.Tomēr mums nepieciešams izprast, ka visi traucēkļi nāk no Viņa un tikai ar mērķi, lai mēs savstarpēji savienotos.Šeit atrodas viss panākumu noslēpums! Tas ir pamats, no kura viss sākas un uz kura tiek veidots viss pārējais.

Avots krievu valodā

Kas ir gematrija

Jautājums: Kas ir gematrija garīgajā?
Atbilde: Gematrija – tas ir noteikts cilvēka iekšējais stāvoklis, viņa dvēseles, kura sastāv no vēlmes (tilpne, kli) un gaismas, piepildījuma.
Visu sajūtu, iespaidu, stāvokļu, atmiņu, nolūku summa (dvēseles stāvoklis), kura izpaužas burta vai burtu secības formā, tiek dēvēta par gematriju. Tā ir noteikta dvēseles stāvokļa ieraksta forma. (vairāk…)

Kādu ceļu tu iesi?

Bāla Sulama raksts “Priekšvārds grāmatai Panim Meirot”, 7. p.: Un tajā saproti viedo sacīto: “Es Radītājs, ciešanas un bauda”. Proti, eksistē divi minētā mērķa sasniegšanas ceļi:
– personīgās iniciatīvas vadīti, ko dēvē par atgriešanās ceļu. Ja izpelnīsies, tad ies gaismas ceļu, “paātrinot laiku”, tas ir, tam nav kaut kāds noteikts laiks un tikko attīrīsies – tajā pašā brīdī labošanās tiks pabeigta.
– bet ja neizpelnīsies, ir cits ceļš, dēvēts par ciešanu ceļu. Kā sacījuši viedie: “Likšu pār jums ķēniņu, tādu kā Amans un viņš piespiedīs atgriezties pie Avota”. Tomēr tad pastāv jau laika ierobežojums.

Mums priekšā divi tā paša mērķa sasniegšanas ceļi un mēs atrodamies to krustcelēs. Katru mirkli nepieciešams sajust sevi šajā ceļu krustojumā, kurš nosaka mūsu gribas brīvību un izvēle šeit ļoti vienkārša: iet gaismas ceļu vai ciešanu ceļu.
Trešā ceļa nav! Mums jāvirzās uz priekšu pa vienu no šiem ceļiem un katru mirkli mums jālemj, kā veikt nākamo soli. Kāja jau pacelta – izvēlies, kur to nolikt: uz gaismas ceļa vai ciešanu ceļa?! (vairāk…)

Kad pārņem faraona jautājumi

Jautājums: Ko sev atbildēt, ja pārņem faraona jautājumi?
Atbilde: Reliģiozs cilvēks nenodarbina sevi ar tādiem jautājumiem, viņš apmierinās ar to, ka saņem zinības apgūstot Toru. Cilvēks, kurš apgūst kabalu, visu laiku pārbauda: kamdēļ es to daru, kur atrodos, kad sasniegšu radījuma mērķi? – Tas ir, pastāvīgi atrodas iekšējās analīzes stāvoklī. Apkārtne, kura atrodas viņam līdzās, arī atrodas tādos pašos noskaidrojumos un ietekmē viņu. Pie tam, ne tikai cilvēki, kuri atrodas viņam tieši apkārt – bet visa pasaules sabiedrība, tūkstoši cilvēku visā pasaulē, kuri apgūst kabalu un domā vienā virzienā. Viņi visi virzās sinhroni, it kā ar stipru vēju strauji pacelti augšup, kā ar cunami viļņiem, kuri nāk viens aiz otra. (vairāk…)

Izdarīsim – un sadzirdēsim Radītāju

Zoar, nodaļa “Leh-leha” (Lech-Lecha), 315. p.: “Svētiet Radītāju, Viņa eņģeļi, kuri pilda Viņa vārdu, lai dzirdētu Viņa vārda balsi”.
Cilvēks tiek dēvēts par eņģeli, kad veic darbības bez saprāta dalības, kā vienkāršs izpildītājs. Viņam nav savas galvas (Roš), viņam saka – un viņš dara. Kāds domā, bet viņš izpilda. Tas tiek dēvēts “eņģelis”, jo eņģelis – tas ir spēks, kurš veic darbības bez noskaidrošanas. Tāpēc norādījumā “Izdarīsim – un sadzirdēsim”, daļu “izdarīsim” mēs veicam kā eņģeļi. Tādējādi sacīts: “…Viņa eņģeļi, izpildošie Viņa vārdu, lai dzirdētu Viņa vārda balsi”. Tāpat arī mēs: izdarīsim – un sadzirdēsim. Veicot darbības bez iekšējās saskaņas, bez skaidras izpratnes, kāpēc un kādēļ (jo tas attiecas uz augstāko pakāpi), mēs izpelnamies to pašu augstāko pakāpi. (vairāk…)

Kā saņemt augstāko saprātu

Jautājums: Vai iespējams pāriet pie atdeves bez jebkādām sāpēm un ciešanām?
Atbilde: Jā. Ir iespējams veikt tādu pāreju bez ciešanām, ja tas notiek apkārtnes ietekmē.
Apkārtne spēj ietekmēt mani ar tieksmi uz jebkuru, pat pašu nereālāko mērķi. Ja visi man apkārt domās par to – es arī sākšu uz to tiekties.
Tad man nebūs grūti vērtēt atdeves īpašību kā lielu atalgojumu šodienas egoistiskās saņemšanas vietā, – ar nosacījumu, ja tā domās un rīkosies apkārt esošie.
Cilvēks līdzinās datoram, un sabiedrība tajā var izdzēst novecojušu programmu un instalēt jaunu, daudzkārt virzītu uz priekšu, ar jauniem datiem – atkarībā no tā es virzos uz priekšu. (vairāk…)