Privilēģija mīlēt
Radītājs radīja radījumu, lai apveltītu viņu ar visu labo, – un tas nozīmē, sniegt mums iespēju dot un mīlēt. Tas nozīmēs, ka Viņš mūs piepilda ar visiem baudījumiem.
Sniegt baudījumu radījumam – tas nenozīmē jebkādā veidā piepildīt viņa egoistiskās vēlmes. Taču tas, ka mana vēlme no egoistiskās mainās uz atdodošo, atklāj man atdeves, kas kļūst par manu baudu, iespēju. Tas arī tiek dēvēts „piepildīt sevi ar Radītāja sniegtajām baudām” – gaismu, kas aizpilda visu universu.
Mūsu attieksme pret šo jauno gara darbu, kas mums paveras ceļā sākumā, līdzinās iestāšanai kādā priviliģētā klubā, kurā ieeja atļauta tikai cilvēkiem ar īpašām, izcilām īpašībām, un ar speciālu ielūgumu. Pirms ienākšanas šajā klubā, tev nepieciešams saņemt atļauju, caurlaidi, bet lai to saņemtu, iepriekš jāapgūst attiecību sistēma, kas pastāv starp kluba biedriem.
Šajā „klubā” ir svarīgāki dalībnieki un mazāk svarīgi, kuri atrodas daudzveidīgās attiecībās viens ar otru: radu, draudzīgās, darījumu, tas ir, attiecībās, kas saistītas visos saišu veidos. Un ja tu, nodibinādams kontaktu ar katru un iekļaudamies šajā savstarpējā saiknē, pareizi harmonē ar visu šo sistēmu un zini, kā likt tai darboties, tad spēsi no tās saņemt labumu. (vairāk…)
Nav svarīgi, vai es pareizi saprotu izlasīto grāmatā vai nepareizi, cik lielā mērā man tas ir neskaidrs, – svarīga ir mana vēlme saprast! Cilvēks savā garīgajā augšupejā saņem no augstākās sistēmas iedarbību, pateicoties tam, ka mācās, klausās par to un vēlas tajā iekļauties, šim nolūkam veic daudzveidīgas darbības, strādā ar savu apkārtni un izplatīšanas labā.
Parasti mēs pieļaujam ļoti izplatītu kļūdu, domājot, ka mums jāatklāj pats Radītājs. Mēs gaidām: „Kad beidzot Viņš atklāsies?!” – it kā galvenais, lai Viņš parādītos.
Visa mūsu dvēsele ir izveidota no apslēptības – no tā, ka mēs visādos veidos slēpjam savu vēlmi iegūt baudu. Pirmā apslēptība – tas ir vienkāršais samazinājums. Taču pēc tam es sāku pētīt, ko es samazinu, kādā vēlmē padaru sevi par pieticīgu, un ko vēlos no sevis.
Šodien mēs nevaram pārvaldīt mūsu pasauli. Es vēlos veikt labojumus finanšu sistēmā, ekonomikā, tirdzniecībā, starpvalstu sakaros, starp cilvēkiem, visbeidzot starp laulātajiem, – nesanāk. Pastāv sazvērestības, papildus traucēkļi, kādi nosacījumi, kurus es neņemu vērā, un tāpēc man nekas nesanāk. Nepietiek zināšanu, trūkst tieša saikne ar to jauno pasauli, kura veidojas mums apkārt, un mēs nespējam ar to skaidri kontaktēties.
Mēs vienmēr domājām, ka mūsu savstarpējās attiecības analoģiskas attiecībām, kas darbojas nedzīvajā, augu un dzīvnieku dabā. Dabas sakariem mēs pievienojam savus personīgos: precamies, noslēdzam tirdzniecības un rūpniecības līgumus, pelnam viens no otra… Mēs uzturam šajā pasaulē ierastos materiālos sakarus, kuri balstās uz egoistisku vēlmi, – tā, lai ievērotu savas intereses, taču lai arī „neaprītu” viens otru, lai gūtu baudījumu, un tajā pašā laikā sadzīvotu.
Kad mēs studējam „Desmit Sfirotu Mācību” vai „Ptihu” (Ievads kabalas zinātnē), vispirms tīri mehāniski jāiemācās shēma. Pēc tam, kad tev acu priekšā pavērsies šī sistēma, varēs uzdot jautājumu: „Kāpēc tas tā ir?”
Jautājums:
Raksts „Apslēptība” no „Šamati” grāmatas: Apslēptība – tā ir labošanās, bez kuras cilvēks nevarētu sasniegt nekādu pilnību, jo citādi viņš nav spējīgs izzināt garīgā svarīgumu.
Kongress Toronto, 6. nodarbība