Ātrgaitas ceļš uz garīgo pasauli
No augšienes pie mums nonāk gaisma, un atmodina noteiktas kopējās dvēseles daļas, lai virzītu tās saskaņā ar savu programmu. Šī programma ļoti sarežģīta un paredz dvēseļu atmodu īpašā kārtībā un savienojumā starp tām, it kā viena organisma daļas. Mūsu acīm tas nav saredzams, bet saskaņā ar iekšējo dvēseles uzbūvi, tās saistītas viena ar otru – tāpēc gaisma tās savieno vienkopus kopīgam darbam, atdeves īpašības meklējumiem. Tie ir pilnīgi sveši viens otram cilvēki, dažādi un ļoti attāli viens no otra pēc savām materiālajām īpašībām. Bet mums jātic, ka tā iekārtots no augšienes, atstāt visu, kas mums traucē apvienoties un meklēt to, kas tajā var līdzēt. Šajos meklējumos mēs sapratīsim, ka vienīgais savienošanās pamats – tā ir atdeve, kas augstāka par saņemšanu. Nav vairāk nekā cita, kas savienos cilvēkus. Šis ceļš ir tik mainīgs, it kā mēs brauktu pa ļoti nelīdzenu ceļu un mūsu automašīnu pastāvīgi svaida augšup-lejup pa visām bedrēm un dangām – bet tai, neskatoties ne uz ko, jābrauc un jāvirzās uz priekšu. Jo tālāk mēs virzamies uz priekšu, jo biežāki šie lēcieni, līdz ar to lielāka mūsu jūtība pret tiem, proti, mūsos notiek arvien krasākas un nozīmīgākas izmaiņas. Kaut gan arī iepriekš tās bija tādas pašas – tomēr mēs tās tik ļoti neievērojām un nesajutām.
Tāpēc nav iespējams virzīties uz priekšu pa šo ceļu, ja neizlīdzināsi to – un tad mūsu automašīna ripos ātri un viegli! Tā ir izlīdzināšana, kura mums jāveic ar katru bedri un dangu šajā ceļā, iespējams tikai ar grupas kopējā viedokļa nosacījumu un savienošanos starp mums. Tikai tas aizpilda visas bedres un apvieno kopā, izlīdzinot ceļu.Nav nekādas citas iespējas garīgi virzīties uz priekšu, neizlīdzinot to. Traucēkļi un šķēršļi, kuri nostājas tā priekšā, kurš vēlas virzīties vienatnē vai vēl ļaunāk, grupas priekšā tādi individuālisti – tik lieli, ka vienkārši nav iespējams tos pārspēt.Automašīna neizbēgami iestrēgs tā, ka to būs neiespējams izvilkt un cilvēks paliks tur, kur bija – dzīve beigsies, bet viņš tā arī nepabeigs šo ceļu, nesasniegs mērķi.Tāpēc darbam vispirmā kārtā jābūt vērstam uz apvienošanos. Tad mēs atklāsim, ka tieši ar to mēs sasniedzam visus rezultātus!Tikai no tā atkarīga visa mūsu garīgā virzība uz priekšu šajā ceļā, visas pūles un atklāsmes notiek tikai vienā virzienā – šīs saiknes iekšienē, kura visus mūs apvieno.Šeit viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā cilvēks novērtē saikni starp biedriem, neskatoties uz visām problēmām, kas atklājas un saprot tikai vienu: “Nav neviena, izņemot Viņu” – visi traucēkļi nāk no Radītāja, kurš mūsos rada tādas iekšējās bedres un dangas, izraisot sajukumu tūkstošiem dažādos veidos.Tomēr mums nepieciešams izprast, ka visi traucēkļi nāk no Viņa un tikai ar mērķi, lai mēs savstarpēji savienotos.Šeit atrodas viss panākumu noslēpums! Tas ir pamats, no kura viss sākas un uz kura tiek veidots viss pārējais.
Jautājums: Ko sev atbildēt, ja pārņem faraona jautājumi?
Zoar, nodaļa “Leh-leha” (Lech-Lecha), 237. p,: Kad Radītājā, Binā, radās vēlme veidot pasauli, tas ir, Zeir Anpin, Viņš izņēma vienu liesmu no cietās dzirksts un iepūta vienu otrā, un liesma tapa blāvāka, tomēr tā dedzina. Un viņš izņēma no bezdibeņa pusēm vienu pilienu un savienoja tos vienā veselumā, pilienu ar liesmu. Un radīja ar tiem pasauli, Zeir Anpin. Augstākā vadība atnāk pie mums no sistēmas, kura dēvēta par Acilut pasaules GA”R. Zem tās atrodas Zeir Anpin, kuru dēvējam par Radītāju, – jo viņš ir augstākais priekš Malhut Acilut pasaulē, vieta, kur pulcējas dvēseles. Tomēr patreiz mūsu dvēseles sašķeltas un atrodas šīs Malhut varā. Kad sašķeltās dvēseles vēlas laboties, tās raida tai savu lūgumu. 
Cilvēks rīkojas ieraduma vadīts, sajūtot un pieņemot tikai to, pie kā pieradis. Bet viss neierastais paiet mums garām, paliekot netverams. Mēs neapzināti noniecinam visu jauno pirms vēl to sajūtam, apzināmies. Tāpēc mums tik sarežģīti sastapties ar garīgo! Mēs dzīvojam pasaulē, kuru izvēlamies no mums apkārt esošās bezgalības pasaules, izvēloties ierasto, zināmo. Lai paplašinātu mūsu pasauli ar atdeves pasauli, mums “ar ticību, kas augstāka par zināšanām” nevis jāatgrūž, bet jāpieņem “antipasaules” atdeves stāvokļi, īpašības, vēlmes, domas un darbības. 
Zoar, nodaļa “Leh-Leha” (Lech-Lecha), 146.-150.p.: Sacīja rabijs Šimons: “Kad cilvēks dodas gulēt uz savu guļas vietu, viņa dvēsele (nefeš) iziet no viņa un paceļas augšup, kā sacīts: “Pie Tevis es tiecos ar dvēseli savu naktī”…
Mēs esam veidoti no materiāla „vēlme baudīt”, un tādēļ, lai veiktu jebkuru darbību, fizisku vai mentālu, mums nepieciešama enerģija „baudas” veidā. Citiem vārdiem sakot, mūsu pasaulē nekas nekustas bez egoistiska stimula. Apzināti vai neapzināti, mēs visu izsveram savā „vēlmē baudīt”, un šīs vēlmes vērtējumā katra lieta iegūst „savas” īpašības: krāsu, svaru, augstumu, attālumu.
Zoar, nodaļa “Leh-Leha” (Lech-Lecha), 158.-159. p.: Nefeš – tā ir zemākā atmoda, kura saplūst ar ķermeni. Līdzīgi sveces gaismai, kurā zemākā, melnā, gaisma saplūst ar degli… un kļūst par troni augstākajai baltai gaismai, stāvošai pār to, kura atbilst gaismai ruah. Bet baltā gaisma kļūst par troni slēptajai gaismai, kura nav redzama un par kuras eksistenci nav zināms. Un tā atbilst nešama. Tieši tāpat it visā absolūts cilvēks, kuram arī ir trīs gaismas, viena pāri otrai, kā augstāk sacīts par sveces gaismu – nefeš, ruah, nešama.
Zoar, nodaļa „Leh-Leha” (Lech-Lecha), 153. p.: Nefeš, ruah – tās nav divas atsevišķas pakāpes, bet viena pakāpe. Ir divas pakāpes, kuras savienotas kopā un vēl viena augstākā, kura valda pār tām un saplūst ar tām, bet tās – saplūst ar to, dēvētu „nešama”. Zoar mums stāsta, kā pēc pirmā garīgā kontakta sasniegšanas mēs pēc tam pastiprinām šo saikni, un redzam tajā nākošās saiknes izpausmes.
Zoar, nodaļa “Leh Leha” (Lech – Lecha), 22. p.: …Kad Ābrams… nonāca līdz kreisās līnijas starojuma saņemšanai,… tajā pašā mirklī nokļuva Nimroda varā, kurš aizraidīja viņu uz uguns krāsni, kura nāk no Gvuras spēka šuruk starojuma.