Kā gādīga māte, kura neredzami mums seko
Pēc tam, kad Bāls Sulams veica savus dižos noskaidrojumus: ko vēlas Radītājs, kāds ir radījuma mērķis un tā sasniegšanas ceļi, – viņš nolaidās lejup pie mums un to paskaidroja, mums atlika tikai iekļauties viņa metodikā. Pacensties izprast to ar savu prātu, sajust ar sirdi, lai caur mums izietu gaisma un mūs piepildītu, ļaujot saprast šo vārdu iekšējo būtību.
Lai katrs viņa vārds sāk mūsos dzīvot, gluži kā iekšējais mehānisms, līdzeklis, tilpne, kura sāks cilvēkā strādāt tā, ka viņam nenāksies domāt. Viņam neko nevajadzēs plānot, šī mācība sāks viņā dzīvot, un caur viņu izpildīt darbības, pateicoties tam, ka viņš sevi atceļ (savu egoismu). Tāds ir Galgalta ve-einaim darbs, kas sevi atceļ AHAPa dēļ, ietver sevī visas vēlmes, – taču no otras puses, tie apvienojas ar gaismu, un tā sāk caur mums darboties.
Mēs neapzināmies, ko darām, un nezinām, kas mums ir jādara. Turpretim gaisma mūs virza, un tieši gaisma visu izpilda. Rakstīts: „Es – pirmais, un Es – pēdējais” un „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. (vairāk…)
Vairums cilvēku šodien visā pasaulē atrodas īstās bailēs un bezpalīdzības sajūtā. Viņi nespēj rast nekādu attaisnojumu savām ciešanām, nezina, ko darīt, kā uzturēt sevi rīt, vai pēc dažiem mēnešiem. Vieni norūpējušies par saviem miljardiem, bet citi nezina, kā izdzīvot, kad beigsies pēdējie graši.
Jautājums:
Jautājums:
Jautājums:
Jautājums:
Radītājs radīja radījumu, lai apveltītu viņu ar visu labo, – un tas nozīmē, sniegt mums iespēju dot un mīlēt. Tas nozīmēs, ka Viņš mūs piepilda ar visiem baudījumiem.
Nav svarīgi, vai es pareizi saprotu izlasīto grāmatā vai nepareizi, cik lielā mērā man tas ir neskaidrs, – svarīga ir mana vēlme saprast! Cilvēks savā garīgajā augšupejā saņem no augstākās sistēmas iedarbību, pateicoties tam, ka mācās, klausās par to un vēlas tajā iekļauties, šim nolūkam veic daudzveidīgas darbības, strādā ar savu apkārtni un izplatīšanas labā.
Šodien mēs nevaram pārvaldīt mūsu pasauli. Es vēlos veikt labojumus finanšu sistēmā, ekonomikā, tirdzniecībā, starpvalstu sakaros, starp cilvēkiem, visbeidzot starp laulātajiem, – nesanāk. Pastāv sazvērestības, papildus traucēkļi, kādi nosacījumi, kurus es neņemu vērā, un tāpēc man nekas nesanāk. Nepietiek zināšanu, trūkst tieša saikne ar to jauno pasauli, kura veidojas mums apkārt, un mēs nespējam ar to skaidri kontaktēties.
Mēs vienmēr domājām, ka mūsu savstarpējās attiecības analoģiskas attiecībām, kas darbojas nedzīvajā, augu un dzīvnieku dabā. Dabas sakariem mēs pievienojam savus personīgos: precamies, noslēdzam tirdzniecības un rūpniecības līgumus, pelnam viens no otra… Mēs uzturam šajā pasaulē ierastos materiālos sakarus, kuri balstās uz egoistisku vēlmi, – tā, lai ievērotu savas intereses, taču lai arī „neaprītu” viens otru, lai gūtu baudījumu, un tajā pašā laikā sadzīvotu.