Category Archives: Garīgais darbs grupā

Kā atbalsosies mūsu lieta?

Kongress Toronto, 7. nodarbība

Mūsdienu pasaules nelaimes virza mūs uz jaunas apkārtnes izveidi – līdzjūtīgu un gādīgu. Tā pret visiem izturas vienlīdzīgi un, pirmām kārtām, nodrošina visiem normālu dzīves līmeni. Šim nolūkam pasaulē ir visi nepieciešamie resursi.

Turklāt pasaule iekārtota tā, lai katrs varētu saņemt to, kas viņam nepieciešams materiālajai dzīvei, bet viss pārējais piepildījums nāks no mūsu savstarpējās savienošanās, no augstākās gaismas sajušanas, no pakāpes – cilvēks, kura atrodas virs dzīvnieciskās pakāpes.

Šodien mums tas jāīsteno tautā. Tuvākā gada laikā mēs redzēsim, kā instinktīvs aicinājums izvedīs uz ielām un laukumiem cilvēkus ar dažādām prasībām. Un valdībām nebūs atbilžu. Pat bagātākās valstis atklās, ka to kase ir tukša. Augstākā vadība visu iekārto tādā veidā, lai problēmu risinājumu mēs rastu tikai vienotībā. Mums nelīdzēs revolūcijas, nelīdzēs labumu pārdale par labu mazturīgajiem, – to visu mēs jau esam izgājuši. Līdzīgi paņēmieni tikai izposta rūpniecību un tirdzniecību. Risinājums – apvienībā. (vairāk…)

Caur tevi plūstošā Bezgalība

Savstarpējais galvojums nozīmē, ka mēs savienojamies tā, ka katrs piepilda cita vēlmi.

Neviens no mums nevar pats sevi piepildīt – garīgajā pasaulē tā nenotiek. Es varu piepildīt tikai kāda cita vēlmes, uz visiem 100%.

Ja es sasniedzu Bezgalības pasauli – tas nozīmē, ka visas garīgās tilpnes, proti,vēlmes atrodas man priekšā, un tās visas es piepildu ar NARANHAJ gaismu, kura iziet caur mani kā bezgalīga gaisma, kas caur mani plūst pie tuvākā. (vairāk…)

Zāles mūžīgai dzīvei

Sacīts, ka „kopējais un atsevišķais ir vienlīdzīgi”, un tāpēc katrai grupai un katram cilvēkam sev jāsniedz atbilde: vai viņam dzīvē ir augstākais mērķis – pacelties no dzīvnieciskā līmeņa uz cilvēka līmeni, Ādama līmeni, kurš „līdzīgs” Radītājam? Tas ir, iegūt atdeves īpašību, kurā viņš sajutīs dzīvi atdevē – augstāko dzīvi.

Sākumā cilvēks tiecas uz to vienkārši tāpēc, ka nevēlas nomirt. Garīgo dzīvi viņš sev iztēlojas kā materiālo, tikai kā nedaudz labāku un galvenais bez nāves. Tas ir maksimums, ko spējam iedomāties par garīgo dzīvi.

Tas ir, es mācos un domāju, ka saņemu kaut kādas zāles, kuras nesīs man mūžīgu dzīvi, kura ir piepildīta un pilnīga, bez visām šīm problēmām, kuras es pašlaik sajūtu. Tāpēc cilvēks turpina. Turklāt tikai tā mēs esam spējīgi pašlaik iedomāties dzīvi, kura atrodas augstāk par mūsu pasauli. (vairāk…)

Saņemt – nozīmē atklāt sevī

Jautājums: Kā lai izplata vēstījumu par atdevi, nezinot, kas tas ir?

Atbilde: Jūs vēl nevarat to zināt, jo jums pietrūkst lūgums par labošanos, vēlmi atdot. Kā tad tu pratīsi kaut ko saņemt pareizi? „Dodiet man atdeves spēku, – tu saki, – un tad es to izplatīšu pasaulē”. Taču šī prasība ir egoistiska, ar to nav iespējams vērsties pie garīgās sistēmas.

Vajadzībai pēc atdeves jāiet pa priekšu visam pārējam. Mums tās nav – tas patiešām tā ir. Ko darīt? Mums ir grupa – ar to arī sāksim. Mums ir pasaule – ar to arī sāksim. (vairāk…)

Gaisma – dvēseles mūzika

Jautājums: Man ir saprotams, kāpēc no mums slēpjas piepildījums. Taču kāpēc no mums slēptas mūsu savstarpējās saiknes?

Atbilde: Saikne un piepildījums ir nedalāmi viens no otra.

Kas ir gaisma? Kā lai paskaidro, kas ir sajūta? Piepeši savā iekšienē attiecībā pret kādu es sajūtu zināmas vibrācijas: naidu, mīlestību, bailes, rūpes. Šīs vibrācijas nav nākušas kaut kur no ārienes, tās dzima manī – manas attieksmes pret to cilvēku iekšienē. (vairāk…)

Nebrīvs – brīvs

Jebkurš cilvēks mūsu pasaulē pilnībā izpilda Radītāja gribu un viņam nav pilnīgi nekādas gribas brīvības. Lai viņu izkustinātu no šā sastinguma punkta, uz viņu ir jāiedarbojas ar gaismu – tad viņā radīsies lielāka egoistiskā vēlme – „klipa”.

Tādēļ, lai būtu iespēja izlaboties, vispirms viņš ir jāapgādā ar īpašībām, kuras ļauj izveidot ekrānu, lai to gaismu, kuru dod Radītājs, viņš spētu pieņemt atdevē, ekrānā. Tad no dzīvnieciskā līmeņa viņš sāks savu izaugsmi augšup uz līmeni Ādams – līdzīgais, t.i., cilvēks – tas, kurš līdzīgs Radītājam.

Kad Radītājs dod viņam drusciņ vairāk gaismas, viņam vēl nav ekrāna, tādēļ viņā tiek izsaukta tumsa. Ja viņš pareizi reaģē uz tumsu, rada ekrānu, tad sāk pielīdzināties Radītājam, kļūst par cilvēku, sāk augt kā cilvēks – no dzīvnieciskā stāvokļa.

Avots krievu valodā

Lepoties nevis ar sevi, bet ar gaismu

Jautājums: Kā nesākt lepoties ar savu atdevi Radītājam?

Atbilde: Lepoties var tikai ar to, ka saņēmu atbalstu no augšienes, un ar tā palīdzību pārvarēju grūtības, savu egoismu. Tas ir, jālepojas ar Radītāju, gaismu, Viņa palīdzību, nevis ar sevi!

Un kas ir mums pašiem – nekas! Nedz personīgo vēlmju, nedz gaismas, nedz darbību. Pat savas lūgšanas mums nav – mēs saņemam to no apkārtnes. Tāpēc, jo tālāk cilvēks virzās uz priekšu, jo mazāk viņš saņem – un vairāk pateicas!

Kad viņš atgriežas atpakaļ pie Bezgalības pasaules Malhut, viņš saņem to pašu Nefeš de-nefeš gaismu, kura bija Malhutai pašā pirmajā stāvoklī, taču cilvēks palielina tās starošanu par 613 reizēm – ar savu pateicību, labestības izzināšanu, Dodošā dižuma izjūtu.

Tomēr pati gaisma nemainās, tai nav nekāda mēra. Pati gaisma tā arī paliek Nefeš de-nefeš – tikai neliela starošana. Tas ir cilvēks, kurš uzpūš no tās milzīgu liesmu.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 15.07.2011

Rabašs. Dargot Sulam, 856. raksts „Mazuma vērtība”

Avots krievu valodā

Mums viegli atgriezties

Ņemot vērā pasaules mūsdienu stāvokli, mūsu virzība uz priekšu būs ātra. Klausoties ziņas, jūs redzat, kā pieaug tempi. Mēs ātri iziesim šo periodu – jo arī pasaulei nepieciešama mūsu virzība uz priekšu. Tādēļ jāturas visiem spēkiem un nedrīkst noiet no ceļa.

Ļoti svarīgs patreiz ir darbs vietās, masveida izplatīšana. Ja tu nodibini ar kādu saikni, lai veiktu attiecībā pret viņu atdevi, tad caur tevi ātri izies visi nepieciešamie etapi. Es vēršos pie visām mūsu grupām Izraēlā un silti iesaku virzīt uz priekšu izplatīšanas darbu. Par to raksta Bāls Sulams, par to raksta visi kabalisti. Pat arī bez viņiem mēs redzam, ka cita ceļa nav. Tikai tā mēs atklāsim augstāko realitāti. (vairāk…)

Mīlestība un naids

Jautājums: Kur ir robeža, kas atšķir jūsu padomu īstenošanu no aklas pielūgsmes?

Atbilde: Par robežu tiek uzskatīta kritiskā analīze. Cilvēks, kurš strādā pareizi, nepiekrīt skolotājam, izjūt pret viņu naidu, antipātiju un pilnīgu nicinājumu, un līdzās tam to visu pārvar, paceļas sev pāri, ar dvēseli un sirdi pieņem skolotāja dižumu un pilnībā sevi anulē attiecībā pret viņu.

Pielūdzējam ir tikai viena medaļas puse, viņš noliec galvu bez jebkādas kritikas. Kā no uguns viņš bēg no jebkuras neatzinīgas domas. Taču pie mums tā nav. Tas nenozīmē, ka mākslīgi sevī jāizraisa protests un noliegums. (vairāk…)

Solis pretī pasaulei

Jautājums: Pēc laikraksta „Narod” mēs redzam, ka neaprobežojoties tikai ar kabalas darbiem, Bāls Sulams izdarīja krasu pavērsienu pretī masām, vērsās pie tautas un pasaules. Vai arī mēs šodien ejam viņa pēdās?

Atbilde: Vispirms kabalistam jāizpilda pamatdarbs, lai viņam būtu ar ko nākt klajā. Bāls Sulams uzrakstīja „Desmit Sfirotu Mācību” un skaidrojumu „Sulam” Zoar Grāmatai, ka arī citus pamatmateriālus.

Taču kabalas zinātne jāīsteno dzīvē, jārealizē, lai atklātu to, par ko tā klāsta. Un darbs tiek veikts tikai starp mums. Patreiz savās egoistiskajās savstarpējās attiecībās mēs starp mums atklājam šodienas realitāti, taču altruistiskajās savstarpējās attiecībās atklāsim garīgo pasauli. (vairāk…)