Vissvarīgākais ir pacelties līmenī „lišma”, no kā ir būvētas visas garīgās kāpnes. Proti, arvien vairāk un vairāk gūt ticības spēku, Binas spēku – atdevi virs saņemšanas spēka, virs vēlmes baudīt, kuru Radītājs, augstākā gaisma nepārtraukti mūsos modina.
Tādā veidā Radītājs mūs virza uz priekšu, pamodinot mūsos tumsu, taču mums virs tumsas ir jāturas pie ticības spēka, Hasadim gaismas, atdeves. (vairāk…)
Kas tiek prasīts no cilvēka, lai nonāktu garīgajā pasaulē? Viņam ir absolūti jāatdalās pašam no sevis un jāattiecina sevi pie Radītāja ar visu sirdi un dvēseli atbilstoši visiem nepieciešamiem nosacījumiem. Nepieciešams pareizi iekārtot visu savu pārējo dzīvi.
Būtu labi sev pierakstīt, kas tieši, kā man šķiet, man ir nepieciešams iekārtot materiālajā un garīgajā dzīvē. Un ik reiz tur pievienot jaunus nosacījumus, samazināt, organizēt, iespējams pat kādu daļu izsvītrot. (vairāk…)
Savienošanās starp mums ir īpašs materiāls, kuram ir tāda īpaša īpašība, ka tajā spēj eksistēt dzīvības formas.
Sākumā viļņus veido elementārdaļiņas: elektroni, protoni, mezoni, bozoni utt. Šīs nedzīvās daļiņas, kurās eksistē atsevišķi pluss un mīnuss, sāk savienoties: elektrons savienojas ar pozitronu, un starp tiem nostājas neitrons, lai savienotu plusu ar mīnusu un neļautu tiem vienam ar otru veidot īssavienojumu. Šādi tie veido formas, kuras dēvē par „atomiem”. (vairāk…)
Ikviens, kurš vēlas, spēj izpelnīties garīgo atklāsmi. Šai ziņā starp cilvēkiem nav atšķirības. Katram atbilstoši viņam dotajai vēlmei tiek doti apstākļi, kuri palīdz un traucē to realizēt.
Šajā ziņā visi ir salīdzinoši vienādi. Ja kādam ir dots vairāk prāta, tad atbilstoši tam tiek nocietināta sirds. Taču tam, kuram ir jūtīga sirds, tiek dots saspringts prāts. (vairāk…)
Stāvoklis tiek dēvēts par „Malhut”, kad man nekā nav, taču par „Keter”, kad ir viss. Kad ir viss, garīgajā nozīmē sasniegt iespēju atdot Radītājam.
Un negaidot no sava Keter, kur man ir viss, no sasniegtā atdeves līmeņa, es krītu tumsā, tas ir, domāju par sevi, par to, ka man nekā nav. Es neko nesaprotu, neko nejūtu, skaužu citus un sāku viņus ienīst. Es jūtos pilnīgi nevērtīgs, absolūta nulle. (vairāk…)
Ja mēs apvienojoties pieliekam pūles, lai izpildītu Radītāja nolūku un novestu radījumu līdz izlabotībai, redzam, ka paši neesam spējīgi to izdarīt, tad mēs vēršamies pie augstākā spēka ar lūgšanu, raidām MAN, un kā atbildi saņemam MAD, apvienošanās spēku.
Un šajā savienojumā, kas tika veikts ar gaismas palīdzību, kas atgriež pie avota, kuru dēvē par „Toru”, mēs sākam atklāt garīgo dzīvi, augstāko līmeni, Radītāju, proti, augstāko atdeves un mīlestības spēku, kas parādās pareizā saiknē starp kopīgās dvēseles daļām. (vairāk…)
Nedrīkst iznīcināt nekādas noslieces, pat ja tās šķiet kaitīgas. Nepieciešams iemācīties tās izmantot, lai tās pieņemtu tādu formu, kas kalpotu kopīgam labumam. Mēs redzam, ka sabiedrības attieksme ar laiku mainās un dažādas formas, kuras iepriekš bija aizliegtas un nepieņemamas šodien ir pieejamas.
Taču rīt atkal viss var mainīties, mums tas nav zināms. Mums nav tiesību tās tiesāt, nepieciešams tikai tiekties ar visiem apvienoties, lai „visus grēkus pārklātu mīlestība”. (vairāk…)
Laika kategorija ir tas, kas mūsos rada jucekli. Ja nebūtu pagātnes, tagadnes un nākotnes, bet būtu tikai viens laika punkts – tikai mirklis, mēs dzīvotu citā realitātē. Taču, tādēļ, ka mēs nezinām, kas notiks nākamajā mirklī, kurš attiecībā uz mums eksistē slēptā veidā, mums rodas problēma.
Taču no otras puses, tas ir lieliski, ka mēs nezinām savu nākotni un nespējam neko paredzēt. Tāpēc, ka tas mums sniedz iespēju sajust nepieciešamību pēc Radītāja! Un tas ir vissvarīgākais moments, kuru nepieciešams sasniegt: nepieciešamību pēc Radītāja palīdzības, Viņa izpausmē. (vairāk…)
Apvienošanos nepieciešams iekarot! Tāpēc, ka atbilstoši mūsu pūlēm to sasniegt materiālajā pasaulē, katrs atbilstoši savai izpratnei un dvēseles saknei, spraucoties savienoties, uzliekam Radītājam par pienākumu to realizēt. Radītājs mūs trenē gluži kā skolotājs, instruktors, un tāpēc ne vienmēr palīdz stiprināt apvienošanos, taču reizēm gluži otrādi norāda, kur ir nepieciešams pielikt vēl vairāk pūļu.
Viņš mums dod visa veida uzdevumus, piespiežot izmēģināt dažādus veidus. Un, ja mēs pareizi atšifrējam Viņa vēršanos pie mums, uztverot visu realitātē notiekošo, no kopīgās dvēseles sašķelšanās krītot grēkā pie Laba un Ļauna Atzīšanas Koka un līdz pat šodienai, kā Radītāja vēršanos pie mums ar mērķi palīdzēt mums realizēt apvienošanos, tad atbilstoši tam sākam saprast savu darbu. (vairāk…)
Sevi nostiprinot garīgajā pasaulē, cilvēks nelielām porcijām pārnes Valdnieka dārgumu krātuvi no vecās valsts uz jauno zemi, līdz pārnesīs to visu. Un, lai gan neredz sava darba augļus, taču cenšas ticēt, ka strādā pareizi.
Vecā dzimtā valsts atrodas manī un katrā no mums. Es par to ļoti rūpējos, esmu tur uzkrājis milzīgu īpašumu, tā ir visa mana manta, viss es, tas kas man sniedz dzīvības sajūta, pārliecību. Tas viss pieder man un nevienam nav ļauts tam pieskarties! (vairāk…)