Dzīve dēļ Radītāja un radījuma tikšanās
Posted on 6 septembris, 2018
Visā kopīgā realitātes sistēmā ir tikai divi: Radītājs un radījums, augstākā gaisma un vēlme, kuru Viņš radīja iekšēji sevī kā melnu punktu, kuru Viņš attīsta.
Šis punkts attīstījās līdz stāvoklim, kad sāka sevi just kā neatkarīgi eksistējošu, tas ir, kā cilvēku, kurš dzīvo šajā pasaulē un, kurš atstāts savā vaļā.
Šis punkts pārstāja ievērot, ka atrodas augstākajā gaismā, kura pār to valda, virza, nepārtraukti ar to strādā. (vairāk…)
Nepieciešamība pēc Radītāja palīdzības atklājas tieši desmitniekā. Mums ir darīšana tikai ar vienu augstāko spēku, izņemot, kuru nekā cita nav. Tādēļ, lai mūs izaudzinātu, Radītājs rada ļaunuma sākotni un Toru, kā līdzekli tā labošanai, un aicina mūs izmantot šos divus spēkus – vienu pret otru, lai paceltos un sasniegtu Viņa līmeni. 
Radīšanas mērķis ir līdzināties Radītājam, ko iespējams sasniegt labojot dvēseli, kuru speciāli sašķēla Ādama grēkā krišana pie Laba un Ļauna Atzīšanas koka. Kopīgās dvēseles daļas zaudēja savstarpējo saikni un pat kļuva viena otrai pretējas.
Visa labošanās sastāv no kopīgās dvēseles vienas sistēmas atjaunošanas, kura tika apzināti sašķelta Ādamam krītot grēkā pie Laba un Ļauna Atzīšanas koka. Sašķelšana bija sagatavošanās mūsu darbam. Taču mums nepieciešams savākt visas sašķeltās lauskas un tās pareizi savienot kopā.
Radītājs atklājas desmitnieka vienotībā, kur katrs sevi ir anulējis līdz nullei. Taču kādā veidā šī apvienošanās iznāk vienāda, ja katrs veic savu individuālo sevis anulēšanu un attiecībā pret to grupu, kāda tā viņam individuāli šķiet?
Pirms pacelšanās augšup garīgajā pasaulē cilvēks pa ceļam iziet ļoti smagu periodu, kuru dēvē par „septiņiem bada gadiem”, sirds nocietināšanos. Viņš redz, ka slīgst savā egoismā, nav spējīgs no tā iziet, un nekad to nespēs izdarīt. Un tā ir taisnība, tāpēc ka vēlme gūt baudu ir mūsu vienīgā daba.
Vispirms nepieciešams pieķerties Radītājam un pēc tam caur šo saliedētības punktu, uztvert visus traucējumus, lai, pateicoties tiem pastiprinātu savu saliedētību ar Radītāju, neiedziļinoties dzīvnieciskajās problēmās.
Sagatavošanās kongresam sevī ietver vēlmes uzkrāšanu, prieku, ka es braucu uz tikšanos, no kuras varu saņemt pamudinājumu, iedvesmu no Radītāja diženuma un svarīguma, kuru parasti nejūtu, tāpēc ka Viņš šajā pasaulē ir apslēpts.
Kongress vienmēr ir gluži kā pirmoreiz, tāpēc ka cilvēks, kurš stājas uz garīgā ceļa un sāk veikt sevī iekšējas izmaiņas, katru dienu ir kā jauns. Tāpēc arī tie, kuri atbraukuši uz kongresu pirmoreiz un studenti ar daudzu gadu pieredzi jutīsies vienādi, it kā pirmoreiz nokļuvuši kongresā.