Mācības ir lūgšana
Mācības ir līgšana. Nedrīkst pieķerties mehāniskām pasauļu shēmas zināšanām. Vispareizākā sajūta ir karāšanās gaisā un kad nav nekādas iespējas kam pieķerties. Šī zinātne ir pretēja mūsu racionālajam prātam.
Cilvēkam ir jāsaprot, ka, iekams neizzinās garīgo, viņam nekā nav. Kabalisti lūdzās par to, lai aizmirstu visas iegūtās zināšanas, tāpēc ka tad viņu vēlme būs tīra. Nepieciešams tikai iemācīties prasīt: savienoties ar biedra sirdi un raidīt uz augšu lūgšanu. (vairāk…)
1. stāvoklis. 5 tiešās gaismas izplatīšanās stadijas veido bezgalības pasauli, AVAJa, desmitnieku. Tālāk viss notiek tikai šajā sistēmā. Radītājs ir bezgalības gaisma, kurš piepilda Malhut. AVAJa sastāv no 10 apļiem, sefirot. Nolūks vai Radīšanas programma sastāv no AVAJa novešanas līdz līdzībai ar Radītāju.
„Desmitnieks” ir viss, kas eksistē visā realitātē, visās pasaulēs. Viss radījums, kas attīstījās no četrām tiešās gaismas stadijām, tiek dēvēts par vienu „desmitnieku”.
Darbam augstāk par zināšanām ir nepieciešams daudz prāta, daudz vairāk nekā darbam zināšanās. Ar darbu augstāk par zināšanām netiek domāts, ka cilvēks, atceļot savu prātu, kļūst dumjāks, gluži pretēji, viņš paceļas vēl augstāk virs sava prāta.
„Iedīglis” ir pirmais garīgais līmenis, nonākšana garīgajā izplatījumā, garīgās pasaules sajūta, Radītāja sajušana. Tā ir īsta revolūcija cilvēka realitātes uztverē, viņa sajūtās un dzīves izpratnē.
Mēs visi esam ieslēgti šajā pasaulē, gluži kā vienā zemūdenē, no kuras nav izejas: vai nu mēs viens otru nogalināsim, vai arī katrs anulēs savu egoismu, un tad zemūdene paplašināsies un pārvērtīsies jaunā pasaulē.
Pēc sašķeltības un pēc gaismas zaudēšanas garīgā tilpne (kli) neatgriežas iepriekšējā stāvoklī. Tāpēc, ka tā sajuta Radītāju, Viņa diženumu, atdeves diženumu Radītājam, kas sniedza piederību augstākajam, saikni ar Viņu.
Ticību iespējams gūt tikai grupā. Tāpēc, ka ticības spēks, kā minimums pamatojas vismaz uz divu cilvēku apvienošanos. Un tāpēc ticības zaudēšana ir atdalīšanās no grupas.
Nav iespējams pa tiešo izmērīt mūsu attieksmi vienam pret otru, vai attieksmi pret Radītāju, – tikai attiecībā pret neatkarīgu etalonu, kas neatrodas ne Radītājā, ne mūsos, bet atrodas pa vidu. Šajā etalonā, kas atrodas starp mums, mēs varam atrast to, kas mūs savieno un atdala.