Solis pa kreisi, solis pa labi = solis uz priekšu
Posted on 15 februāris, 2019
Izveidot jaunus maņu orgānus, lai atklātu garīgo pasauli nozīmē izveidot starp mums savstarpējās saiknes, kurās mēs spēsim atklāt Radītāju un tādējādi sniegt Viņam baudu. Šo jauno uztveri dēvē par „ticību, kas augstāka par zināšanām”, Binas līmeni, atdevi, altruistisku nodomu.
Gatavojot mūs šādai labošanai Radītājs pakāpeniski slēpj garīgās pasaules, nolaižot tās līdz šīs pasaules līmenim, kur spēj eksistēt radījumi un sašķeļ kopīgo dvēseli daudzās daļās. (vairāk…)
Kāpēc mēs jau iepriekš nespējam zināt garīgo ceļu un pa to virzīties tāpat kā materiālajā, saņemot spēku, zināšanas, prātu? Šādi tas darbojas zinātnē un jebkurā materiālā lietā – visur, izņemot garīgo.
Mietpilsoņa lūgšana: katru mirkli patīkami justies, to prasa arī visa nedzīvā daba, augi un dzīvnieki. Tā ir parasta instinktīva līgšana, kuru cilvēks sajūt kā dabiskas rūpes pašam par sevi, vai arī reliģijas ietekme, kura cilvēkam māca vērsties pie Radītāja ar lūgumu pēc piepildījuma. 
Garīgais ceļš pamatojas uz pretējībām: pacēlumiem un kritumiem, no kuriem abi ir vienlīdz svarīgi un ved uz vienu mērķi. Pretēji laiki, stāvokļi, radījumi, kuriem ir pretējas īpašības, taču tik un tā apvienojas kopā – visa garīgā pasaule veidojas uz divām pretējībām, kas darbojas kā viens veselums.
Garīgās kli radīšana tiek veikta, pateicoties tam, ka tuvojamies biedriem. Taču šāda satuvināšanās ir iespējama tikai sevis anulēšanas ceļā, pieņemot no viņiem to, kam es nepiekrītu. Es iekļaujos grupā, sevi anulējot par labu grupai, tā vietā, lai pārliecinātu grupu pieņemt manu viedokli. No tā sastāv viss darbs. 
Kāda līgšana ir visefektīvākā: par biedru (savā vietā), par grupu (biedra vietā), par pasaules kli (grupas vietā)? Kur atrodas optimālais mērķis, par kura sasniegšanu nepieciešams just līdzi?
Tam kurš vēlas strādāt pie Radītāja ir jāiekļaujas visā radījumā, tas ir, nepieciešams sajust viņu vēlmes, pievienoties visām dvēselēm, iekļaujot sevi viņos un viņus sevī.
Mēs redzam realitāti no sevis uz āru, atrodoties Radītājā, augstākajā spēkā, izņemot kuru nekā cita nav. Mēs eksistējam zināmā realitātē, kas ir ieskauta mūsu egoisma čaulā, caur kuru Radītāja vietā redzam kaut kādas citas ainas un formas – iedomātu realitāti, izzūdošu, īslaicīgu pasauli.
Cilvēce attīstās no egoisma palielināšanās. Tāpēc kopš ARI laikiem un mūsdienās mēs kļūstam derīgi egoisma labošanai, tāpēc ka egoisma attīstība ir sasniegusi tādu stāvokli, kad tas mums sāk traucēt.
Lūgšana ir vienīgais, pēdējais, galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību mēs sasniedzam to, ko vēlamies un kas mums ir jāsasniedz. Tāpēc, ka mūsu daba ir vēlme gūt baudu tikai egoistiski, tas ir, piepildīt sevi bez jebkādas tuvākā sajūtas.