Jautājums: Ja pajautāsim bērnam: „Ko tu vēlies?”, tad vienmēr atradīsies mazais cilvēciņš, vēl dzīves nenomocīts, kurš sacīs: „Vēlos būt burvis!”. Būtībā mūsu problēma ir tajā apstāklī, ka vairs neprotam vēlēties ļoti daudz un ļoti stipri. Dzīve mūs ir pieveikusi, likusi kļūt par maziņiem, izciest, mocīties, velēties, lai nebūtu ciešanu: „Tikai neaiztieciet un būs labi”.

Atbilde: Mēs visu savu dzīvi nodarbojamies tikai ar to, ka pūlamies atbrīvoties no ciešanām, tā vietā, lai nonāktu pie īstiem piepildījumiem, baudas, izzināšanām (tas mums nav). Mūsu eksistence mūs nospiež. Tā, protams, ir liela cilvēces nelaime. Un cilvēks, kurš to apzinās, saprot, ka dzīvei šādā veidā nav jēgas.

Taču, vai dzīvei ir jēga citādā veidā? Kad uzdod sev šo jautājumu, tad, iespējams, jau sāc redzēt kādu izeju. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni - Nav komentāru→

Jautājums: Kādu varētu iedomāties neiespējamāko fantastisko vēlmi, lai cilvēki iesauktos: „Tas ir ko vērts!”?

Atbilde: Iztēlojieties, ka cilvēks spēj visu! Viņš var kļūt nemirstīgs, viszinošs, bezgalīgs, visvarens, – taču tikai tādā mērā, kādā visu, ko iegūs, viņš vēlēsies nodot citiem, neko sev neatstājot, – lai tikai varētu būt šis nododošais.

Replika: Skolā es mācījos ar vienu gudrinieku, kurš reiz pavēstīja: „Vēlos būt Dievs. Vēlos, lai mana bauda būtu bezgalīga, paātrināti augtu un šis paātrinājums lai augtu pa eksponenti”. Vai tāds pieaugums ir iespējams šajā pasaulē?

Atbilde: Protams. Taču Dieva nav. Tas līmenis, kuru mēs sasniedzam vispārējā vadībā, tas arī ir Dieva līmenis, Radītāja līmenis.

Nav viegli būt Dievam? Varbūt. Taču tas ir iespējams. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni - Nav komentāru→

Jautājums: Mēs slimojam un nomirstam, tāpēc ka izsīkst dzīves spēks. Nodarbojoties integrālajās grupās cilvēkiem pastāvīgi būs kopējais neizsīkstošais dzīves spēks, viņi tam pievienosies un no tā barosies. Vai tas nozīmē, ka izzudīs visas slimības un palielināsies dzīves ilgums?

Atbilde: Tas, ka cilvēki pakāpeniski pārstās sajust savu ķermeni un redzēs to ne kā ķermeni, bet kā spēku kopumu, kas aino mums šo ķermenisko tēlu un vispār visas mūsu pasaules tēlu, tas, bez šaubām, ir ļoti tuvu. Turklāt pēc tam, līdz ar to pakāpeniski sāks izzust visas slimības un visas problēmas, kas saistītas ar ķermeni, ar ģimeni un visu citu, par cik tas viss pāriet uz citu risinājuma līmeni – uz spēku līmeni.

Mūsu pasaule izzūd, jo izzūd tā pamatne, uz kuras šie spēki mums zīmē mūsu pasaules ainu, rezultātā tā izzūd. Tādā veidā mēs redzēsim, kā kopā ar šo pasauli, izzūd visas problēmas. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Veselība - Nav komentāru→

Jautājums: Pirmais noteikums laulību saiknes izveidošanā – spēja sajust pretējo pusi. Kā attīstīt sevī spēju sajust otru cilvēku, viņa vēlmes kā savas?

Atbilde: Ja es vēlēšos, lai mīlestība un laba attieksme vienam pret otru pārklātu visus mūsu savstarpējos pārkāpumus, visas sliktās īpašības, tad man būs nepieciešams zināt, kas manam partnerim patīk, ko viņš mīl, ko vēlas, ko gaida no manis.

Vispirms man jāatklāj sevī atdeves nepieciešamība viņam. Un tad man nāksies atbildēt uz jautājumu: ko es viņam varu iedot, kādā veidā varu sniegt viņam prieku? Šī jaunā vajadzība liek man pārbaudīt, ko viņš velētos un ko gaida.

Mums tas ir jāapspriež savstarpēji, lai katrs varētu pilnīgi brīvi izteikties un atklāt otram slēptākās cerības: kādā veidā viņš vēlētos saņemt no partnera viņa mīlestības izpausmes zīmes. Katram ir jāpalīdz otram saprast sevi, sajust, sākt dzīvot partnerī. Viņam jāsajūt partnera vēlmes gluži kā savas, it kā piepildījums, kuru viņš šīm vēlmēm dod, atrastos viņā. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Vīrietis un sieviete - Nav komentāru→

Jautājums: Ar ko egoisms ir labs un kā to izmantot labiem mērķiem?

Atbilde: Egoisms ir labs ar to, ka tā ir vienīgā mums piederošā enerģija. Tas virza mūs uz priekšu, audzina mūs. Evolūcijas gaitā egoisms mūs pastāvīgi attīstīja no dzīvnieciskā līmeņa līdz mūsdienām

Taču šodien mēs atrodamies tādā konverģences punktā, kad principā maināmies. Mēs sākam saprast, ka egoisms iepriekšējā formā, kurā mēs to izmantojām, ir sevi nodzīvojis. Mēs vairs nevaram ar to strādāt, tāpēc tas arī mums parāda pašreizējo krīzi.

Tā ir pagājušā egoisma krīze, kad mēs to izmantojām un šķita, ka viss ir labi, viss normāli un tādā veidā var turpināt tālāk līdz bezgalībai. Taču piepeši atklājās, ka egoisms noslēdzās, ietina mūs vienā vienotā sistēmā – pilnīgā savstarpējā atkarībā. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība - Nav komentāru→

Mēs evolucionējam tūkstošu gadu garumā un galvenais mūsu attīstībā – domas spēks. Tas ir augstākais no visiem cilvēciskajiem faktoriem un tieši tas, galvenokārt, atšķir cilvēku no nedzīvās, augu un dzīvnieku pasaules.

Kopumā mūsu prāta attīstībai ir jāatbilst fiziskajai attīstībai. Ja intelekts pārsniedz fiziskās iespējas, tas nozīmē, ka organisms ar kaut ko ir slims. Un otrādi, ja cilvēks ir fiziski attīstīts, bet viņam nepiemīt pietiekams domas spēks, viņš var būt bīstams sabiedrībai, – piemēram, kad ķermeniskais spēks viņā kombinējas ar divgadīga bērna prātu.

Vecums ir nemainīgs kritērijs, pēc kura mēs pārbaudām fizioloģisko un intelektuālo attīstību. Šīm divām līnijām vienmēr jāsakrīt, savstarpēji jākorelē. Domas spēkam nav jāpārsniedz fiziskās iespējas, bet fiziskajām iespējām nav jāprevalē pār domas spēku. Ja šis nosacījums ir ievērots, cilvēks atrodas harmonijā: viņš var īstenot savas vēlmes un līdz ar to saprot, kuras no tām ir vērts realizēt, bet kuras – nē. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Veselība - Nav komentāru→

Jautājums: Vai integrālajā sistēmā ir vieta cilvēka individuālajam darbam?

Atbilde: Cilvēka individuālais darbs nosaka, kādā veidā viņš veido no sevis visas sistēmas integrālo daļu.

Cilvēka individuālais darbs – milzīgs. Būdams kopējās sistēmas ritentiņš, viņam jāredz acu priekšā viss mehānisms: kā viņš to iedarbina, kā no viņa viss ir atkarīgs. Viņam jāpieņem viss šis mehānisms kā ideāls, kas atkarīgs tikai no viņa.

Proti, cilvēka individualitāte nepazūd, gluži otrādi, kļūst unikāla – viņš ir vienīgais, kurš liek darboties visai pasaulei.

No raidījuma „Sociālās vides izveidošana”, 25.09.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni - Nav komentāru→

Jautājums: Vai cilvēkam vismaz nelielā mērā ir jāmēro ciešanu ceļš, vai arī no tā var izvairīties? Sanāk, ka cilvēkiem, kuriem nav nopietnu ciešanu dzīves pieredzes, šis ceļš var likties kā viegla pastaiga?

Atbilde: Es tā nedomāju. Šodien visas valstis krīt smagā stāvoklī – katra savā veidā.

Palūkojiet, kādas nopietnas ciešanas sākas Ķīnā. Šai valstij bija ļoti nopietni nākotnes plāni. Taču tagad pār viņiem veļas dabas kataklizmas, priekšā vēl sabiedriskie triecieni. Ar Tuvajiem Austrumiem viss ir skaidrs. Eiropa – savās problēmās. Krievijā – drausmīgas attiecības strarp cilvēkiem.

Cilvēki redzēs, ka bagātība padarījusi viņus par zvēriem un radījusi tādus apstākļus, ka vairs nav iespējams eksistēt. Viņiem būs ļoti grūti dzīvot, grūti atrisināt pat mazāko problēmu, jo daba liks visus iespējamos šķēršļus jebkura maza cilvēka ceļā. Dzīve sāks pārvērsties neiedomājamā mazu problēmu daudzumā, kuras summēsies vienā lielā. Kā dzīvot sabiedrībā, kura apgrūtina tevi ar saviem speciāli radītajiem šķēršļiem? (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni - Nav komentāru→

Jautājums: Ja cilvēks nezināšanas dēļ nokļūs uz ciešanu ceļa, rast izeju nebūs viegli…

Atbilde: Tad viņu arī mācīs ar „pātagu pretim laimei”.

Pēc tam patiešām viņam atnāks laime. Taču patreiz viņš nesaprot, kas ir laime un tādēļ nāksies dzīt viņu uz priekšu ar pātagu, ciešanām: „Nevēlies nākamo stāvokli – integrālo savstarpējo saikni ar visiem? Nevajag. Gan vēlēsies!” – un daba sāk viņu „sist”: gan šeit neveicas un tur ir slikti. Vienu dzīvi nodzīvoji būdams nelaimīgs, tev nedeva nomirt, kārtīgi nomocīja! Tagad nākamo dzīvi utt. – mēs taču atgriežamies mūsu pārdzimšanu riņķojumā.

Un cilvēks sāk saprast, ka pat nāve nesniedz atbrīvošanos no ciešanām. Lai gan arī nomirt vēl ir jāprot. Tas ir, principā nav iespējams atbrīvoties no ciešanām, tu vienalga tās iziesi līdz tam brīdim, kamēr kļūsi gudrāks. Tas arī nozīmē „ar pātagu pretim laimei”. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni - Nav komentāru→

Mūsu smadzenes, mūsu prāts var funkcionēt pareizi, tikai ja sajūt augstāko sistēmu, ar kuru tam jāuztur savstarpējās attiecības: jāapkalpo un jāsaņem no tās komandas.

Katram cilvēkam, kā kopējā organisma „šūnai”, ir jāuztur nedalāma saikne ar visiem citiem un ar Dabu. Ideālā prātam jāzina, kāda ir tā personīgā loma kopējā sistēmā. Tam jāizzina šī sistēma – attiecībā uz to, kas attiecas uz pašu, tad, pateicoties tam, iemācīsies darboties tā, lai uzturētu pareizā kārtībā savu daļu un kalpotu veselumam.

Tad smadzenes sāk pareizi likt darboties ķermenim, ietverot visus tā orgānus: sirdi, nervu, limfatisko, asinsrites sistēmu uc. Viss organisms sāks strādāt attiecīgi tam, kādai jābūt tā pilnvērtīgai saiknei ar kopējo sistēmu.

Tādējādi savā fiziskajā un vēl vairāk dvēseliskajā vai garīgajā veselībā mēs absolūti esam saistīti ar citiem un ar neaptveramo Visumu. Būtībā visas sistēmas ir savstarpēji saistītas. Taču mūsu egoisms tās bojā – visos līmeņos un visos griezumos. Lūk, arī sanāk, ka labojot savu attieksmi pret citiem, cilvēks tādā veidā inicē savu sistēmu globālās izmaiņas. Tomēr mēs to uzreiz neredzam, par cik esam viens no otra atkarīgi. Līdz brīdim, kad visi izlabosimies, nav iespējams runāt par līdzīgu izdziedēšanos kādam atsevišķi. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Veselība - Nav komentāru→