Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 1. p.: Palūkojoties uz sevi, mēs jūtamies sabojāti un zemiski līdz tādai pakāpei, ka nav neviena cita, kas sevi grūstu tādā kaunā kā mēs. Raugoties uz To, kurš mūs radījis, sanāk, ka mums jāatrodas pakāpienu virsotnē, kura apveltīta ar slavinājumiem kā nekas cits, jo no Veidotāja, kas ir pati pilnība, jānāk absolūtām darbībām.

Patiešām, mēs redzam, ka Daba ir pati pilnība un viss tajā iekārtots daudzkārt labāk nekā mums. Cilvēka attiecības ar tuvākiem nonākušas tiktāl, lai piespiestu, nogalinātu, visu absorbētu sevī, ekspluatētu, gūtu pār viņiem uzvaru visā. Mēs redzam, ka šāda pieeja ir kaitīga. Lai dzīvotu normālu dzīvi, būtu labāk, ja mēs sadzīvotu, veidojot labas attiecības uz savstarpējības principiem, saudzējot dabu un viens otru. Tāpat mēs mācām bērnus nekauties, nebūt skopiem, bet rotaļāties kopā. Taču noskaidrojas, ka bērni uz to nav spējīgi un pieaugušie – arī. Sanāk, ka mums ir slikts raksturs. To, lūk, mēs atklājam, paveroties uz pašiem sevi. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Jautājums: Pieņemsim, es ar saviem biedriem dibināju uzņēmumu. Es – šī uzņēmuma direktors, viņi – mani vietnieki. Starp mums ir draudzīgas attiecības, un viņi var atļauties nokavēt sēdes uz 5 – 10 minūtēm. Taču es ļoti cienu disciplīnu. Kā rīkoties? Ko jūs ieteiktu? Vai viņi ir jāsoda?

Atbilde: Es domāju, ka 10 minūšu kavējumam nav lielas nozīmes. Cilvēkam ir jājūt, ka pret viņu izturas saudzīgi un viņu sapratīs, bet viņam, savukārt, tas, protams, ir jākompensē.

Sodīt var tikai par nevērīgu attieksmi pret kolektīvu, biedriem, uzņēmumu, tā īpašumu; par necilvēcīgu, neģimenisku attieksmi pret cilvēkiem un iekārtām. Katram ir jājūt, ka kolektīvs ir viņa ģimene. Vai tad viņš tā uzvestos savā ģimenē? Vai ģimenes gods, tās labklājība stāv augstāk par visu, vai nē? (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija - Nav komentāru→

Jautājums: Kādi soļi mums būtu jāveic ģimenē, lai rastu savstarpējo saskaņu?

Atbilde: Tās ir psiholoģiska rakstura mācības. Nepieciešams labāk iepazīt partnera raksturu, sastādīt prasību, viņa rakstura īpašību sarakstu mūsu izpratnē, pieņemt viņa vājības kā dotumu, kuru nav iespējams mainīt. Jāiemācās pieņemt partnera raksturu tādā veidā, kā to dara māte attiecībā pret mīļoto bērnu.

Mums ir zināms, ka 2 – 3 gadu vecumā jau ir iespējams saskatīt bērna rakstura īpašības. Pēc tam 5 – 7 gadu vecumā viņš jau skaidri pauž savu raksturu un to nav iespējams ietekmēt. Mēs esam spiesti to pieņemt un pielāgoties. Mēs redzam, ka dažas no īpašībām viņš ir mantojis no vecmāmiņas, citas no vectēva, no mātes ar tēvu un to visu uztveram ar mīlestību. Tāpat arī partnerī mums ir jāpieņem pat tādas rakstura īpašības, kuras mums nav vēlamas.

Cilvēks nav spējīgs mainīt savu raksturu. Līdz pat dzīves beigām cilvēkā paliek tāda pati attieksme, uzskati, ieradumi, kurus viņš saņēmis bērnībā. Tādējādi tikai savstarpēja piekāpšanās – galvenais, kas spēj izveidot saskanīgu ģimeni, tā ir panākumu formula.

Tad, kad sastopas divas atšķirīgas formas, visu nosaka savstarpējā piekāpšanās, kuru labprāt pieņemam mūsu savstarpējās attiecībās.

No 40. sarunas par jauno dzīvi, 25.07.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Vīrietis un sieviete - Nav komentāru→

Jautājums: Kāpēc pēdējā laikā ļoti veiksmīgi ir tie biznesmeņi, kuriem nav izglītības? Kur slēpjas viņu spēks? Kāpēc labākos rezultātus reizēm sasniedz vadītāji, kuriem nav pieredzes un pat zināšanu?

Atbilde: Tas notiek tāpēc, ka vecā lineārā, egoistiskā saiknes sistēma „tu man, es tev”, tas ir, tīri kapitālistiskā sistēma, pārstāj strādāt. Pasaule ienāk integrālajā savstarpējā saiknē, kurā visi saistīti ar visiem, tāpēc ka caur piecu pazīstamu cilvēku ķēdi katrs cilvēks uz Zemes ir saistīts ar visiem pārējiem.

Šādā sistēmā iepriekšējās iemaņas jau nenostrādā – vajadzīgas citas, kas balstītas uz sapratni vai vienotības sajūtu starp cilvēkiem. Tāpēc pirmajā vietā izvirzās nevis staļiniskie stingrā presinga principi, ne arī amerikāniskie, kas balstās uz konkurenci, bet gan savstarpējās saiknes principi. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija - Nav komentāru→

Pasaule virzās uz to, lai pilnībā „pārformatētos”. Pakāpeniski izzudīs visas liekās specialitātes, ražošanas, paliks tikai vitāli nepieciešamais. Esam pārdzīvojuši patēriņa kalngalu – cilvēki zaudē vēlmi, lai iegādātos jaunas preces, zūd uzkrāšanas tieksme. Daudzus vairs neinteresē ne mode, ne fasoni, ne īpašas preces. Viņi pārstāj just, ka tas uzlabo viņu garastāvokli, attieksmē pret viņiem izraisa apkārtējo cilvēku cieņu vai sajūsmu. Tas viss jau ir pagājis.

Mūsu egoisms, attīstoties ne vien kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi, noved mūs pie pilnīgi cita stāvokļa – pie jaunas dzīves kvalitātes, kad mūsu fiziskajam ķermenim nepieciešams tas, kas tam ir veselīgs un nes labumu: mazliet sporta, pareizs uzturs, normāla ģimene. Pakāpeniski atgriežas sajūta, ka tieši tas mums pietrūkst, ka nerimstoši dzenoties pēc patēriņa, esam pazaudējuši visu.

Jaunā integrālā sistēma, kas homeostāzē ar dabu padara mūs integrālus, izraisa nepieciešamību atstāt tikai nepieciešamākās ražotnes un tirdzniecības saiknes. Dabiski, ka šajā saiknē pieaugs bezdarbs. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija - Nav komentāru→

Jautājums: Kas ir „apaļais” egoisms?

Atbilde: Mūsdienās visa cilvēce kļuvusi par kopēju globālu savstarpēji saistītu sistēmu. Visās jomās izpaužas mūsu atkarība vienam no otra: biznesā, kultūrā, saskarsmē, politikā, ekonomikā. Taču mēs neprotam ar to strādāt, jo paši par sevi esam mazi individuāli egoisti. Šobrīd, kad mēs ienākam jaunā sistēmā, mēs nesaprotam tās likumus, tāpēc ka no lineārās, diskrētās sistēmas pārejam uz analogo.

Diskrētajā sistēmā viss atkarīgs tikai no manis, no manām rīcībām, bet savstarpēji noslēgtajā, savstarpēji atkarīgajā sistēmā no manis nav daudz atkarīgs. Sanāk, ka tiešā, diskrētā attieksmē pret manu uzņēmumu, biznesu, es redzu, ka esmu atkarīgs no vairums faktoriem un tos visus nespēju paredzēt. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība, Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija - Nav komentāru→

Var meklēt visas iespējamās atrunas, taču, ja mēs saduramies ar dabas likumu, tad esam spiesti tam pakļauties. Kabalas zinātne klāsta par nemainīgiem likumiem. Kabalisti mums skaidro, kā iekārtota realitātes sistēma. Turpretī mēs domājam, ka tie nav stingri likumi, bet kas tāds, ko varam mainīt pēc savas izvēles: attiecības starp cilvēkiem, cilvēka saikne ar dabu, liktenis, laiks, kādi vakardienas vai rītdienas notikumi.

Visas šīs ilūzijas notiek tāpēc, ka nezinām sistēmu, nesaprotam, ka tā ir precīzi definēta un mainīt to nav mūsu spēkos. Neko nevar darīt, tā tas ir – ne citādi! Pat pret zinātni mēs izturamies tā, it kā varētu to zināmā veidā apiet. Tas notiek tāpēc, ka nejūtam, ka esam saistīti ar sistēmu tūkstošiem savstarpēji savienotiem pavedieniem, miljardiem nervu šķiedru.

Iedomājies, ka no tevis nāk bezgalīgs daudzums vadu, kas savieno tevi ar visu universu, un tie visi ir superjutīgi, gluži kā atkailināti nervi. Visiem ir zināms, cik neciešamas ir sāpes, kad piepeši pieskaras atkailinātam nervam zobā. Ikviens to reiz ir izjutis. Lūk, šādi atkailināti nervi nāk no tevis miljoniem, miljardiem, sasaistot tevi ar citiem. Tu viscaur esi apvīts ar šīm smalkajām baltajām šķiedrām, it kā iegremdēts želejā. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija - Nav komentāru→

Mēs nevaram runāt par konkrētu nākotnes sabiedrības tēlu, jo tas pastāvīgi mainīsies, transformēsies.

Līdz ar audzināšanu, līdz ar dabisko, nepiespiesto visas megapolises reorganizāciju izzudīs nevajadzīgie uzņēmumu, ražošanas atkritumi, pārtrauksies apkārtējās vides piesārņošana.

Pakāpeniski atmirs viss liekais, gluži kā iztek visi liekie tauki, kuri nevienam nav vajadzīgi, tie tikai kaitēja gan patērētājiem, gan ražotājiem un arī ekoloģijai. Savā dzīvē un patēriņā mēs kļūsim optimāli, racionāli. To diktē tikai mūsu pareizā mijiedarbība. Tāpēc visa pamatā ir tikai integrālā audzināšana.

Šāda transformācija būs pastāvīga. Attiecīgi tam, kā mēs arvien vairāk un dziļāk nodarbosimies ar savstarpējo „iekļūšanu” viens otrā, savstarpējo apvienošanos, integrāciju, savstarpējo galvojumu, kad ikviens pūlēsies jebkādā veidā iekšēji atbalstīt citus, tad kļūs redzams, ko un kā darīt. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija - Nav komentāru→

Pētījums: Antropologs piedāvāja bērniem no āfrikāņu cilts rotaļu. Viņš nolika pie koka grozu ar augļiem un paziņoja: „Tas, kurš pirmais aizskries līdz kokam, saņems visu”. Tad, kad viņš deva zīmi, bērni cieši satvēra viens otru aiz rokas un… skrēja visi kopā, un pēc tam visi kopā sēdēja un baudīja saldos augļus.

Zinātnieks bija izbrīnīts un jautāja bērniem, kāpēc viņi tā darīja, jo katrs no viņiem taču varēja saņemt balvu vienpersoniski. Uz to bērni atbildēja: „Obonato! Vai iespējams, lai viens justos laimīgs, ja visi pārējie ir apbēdināti?” „Obonato” (vai ubuntu) viņu valodā nozīmē „es pastāvu, tāpēc ka mēs pastāvam”.

Ubuntu – āfrikāniešu ētiskā mācība, humānistiskā filozofija, pasaules uzskats, kura pamatā ir cilvēku uzticība un viņu savstarpējā saikne. Tā ir mutiskā mācība, tā tiek dzīvota, nevis klāstīta presē. Vārds „ubuntu” var tikt iztulkots kā „cilvēciskums attieksmē pret citiem”, „ticība Visuma dalības spēkam, kas apvieno visu cilvēci”. Jēdzienam „ubuntu” sarežģīti atrast ekvivalentu rietumu valodās. Tad, kad Āfrikā saka, ka „Šim cilvēkam piemīt ubuntu”, tas nozīmē, ka viņš ir dāsns, viesmīlīgs, draudzīgs, rūpējas par citiem, līdzcietīgs, dalās ar visu, kas viņam ir. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība, Krīze un globalizācija - Nav komentāru→

Jautājums: Ja visi mana ceļa posmi ir iepriekš noteikti, vai es varu zināmā veidā mainīt savas dzīves notikumus ar brīvās izvēles palīdzību? Ar ko atšķirsies mana dzīve kopsolī ar kabalu no dzīves bez kabalas?

Atbilde: Starpība ir kardināla.

Pieņemsim, es nevēlos mācīties skolā. Rezultātā es saņemu no vecākiem „pilnā mērā”. Tāpat arī šeit: es laužu kāju, valsts iesaistās karā, notiek kataklizmas – tas pats ir ar „vecāku iedarbību”, tikai daudz jūtamāk. Un ar šīm nelaimēm vai pēc tām es vienalga izpildīšu to, kas tiek prasīts. Pie tam, ja skolā man reizēm izdevās izsprukt no soda, tad šeit attaisnojuma nav, man nav kur dēties. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Garīgais darbs, Gribas brīvība, Ikdienas nodarbība, Kabalas izplatīšana - Nav komentāru→