Jautājums: Kad jūs sakāt, ka cilvēks, kurš izzina garīgo, degs no iekšienes un tas patiešām būs jūtams, jūs ņemat alegoriju no tā, ko uztvērāt pats?

Atbilde: Protams, pats! Visu, kas ir pasaulē, cilvēks iziet pats. Skatoties, kādā veidā katrs izdzīvo dzīvi: īsu vai garu, vairāk vai mazāk veiksmīgu, ciešanas, problēmas, nedaudz no viena, nedaudz no otra.

Jautājums: Jūs runājat par tādām dedzinošām lietām! Vai tiešām, lai visu izjustu, jums pašam nācās caur to iziet?

Atbilde: To visu izejot, es redzēju, ja es aiziešu labajā vai kreisajā līnijā, tad, vai nu mani „saplacinās”, vai arī tas būs kaut kas ideāls – mīksts dūnu spilvens, kurš līgani piebremzēs manu vilcienu.

Jautājums: Proti, kad jūs izdzīvojāt šos stāvokļus, jūs katru no tiem skaidri jutāt?

Atbilde: Jā, tāpēc ka cilvēks parasti iet pa vidējo līniju. Viņš tomēr saduras ar šķērsli, kas viņu bremzē, bet tā, it kā tevi satvertu pagriežot, kad nepieciešams apstāties. Šie satvērieni tevi pamazām nobremzē.

Jautājums: Un šos stāvokļus nāksies izdzīvot katram?

Atbilde: Protams, obligāti: labo un kreiso līniju virs kurām tu veido vidējo. Skatoties kādā veidā, tas ir, kādā mērā. Atbilstoši savai dvēselei man tik daudz bija jāmācās un tik daudz jāizplata. Starp dvēselēm ir tādas dvēseles – tās nav augstas, bet vienkārši īpašas. Šīm dvēselēm ir jābūt skolotājiem, vadoņiem, vadītājiem utt.

Reiz mēs bijām pie viena Rabaša mācekļa un viņš, skatoties uz mani, teica: „Skatos es uz tevi, cik gadus tu ar to nodarbojies. Atceros, vienreiz tu sastrīdējies ar visiem, tai skaitā arī ar Rabašu un atteicies kopā ar viņu doties uz jūru. Toreiz kopā ar viņu devos es. Un tur es viņam pajautāju: „Rav, Kāpēc jūs nepadzenat to Laitmanu? Paskatieties, ko viņš atļaujas!”

Rabašs atbildēja: „Es viņu izdzītu, taču viņam ir īpaša dvēsele”. Es toreiz to nesapratu, taču tagad redzu, ka tu to nepamet, turpini un nepārtraukti sit vienā punktā”.

Kāpēc es to stāstu? Ne tāpēc, lai izgaismotu sevi. Nekā īpaša tajā nav, tāpēc ka Radītājs ieceļ un noņem. Vienkārši katram ir misija, un to nepieciešam izpildīt. Es jūtu, kā šī misija mani nospiež un es to īstenoju. Vai var no tās izmukt? Nevar. Tu tam piekrīti vai nē – tā ir tava problēma.

Es cenšos piekrist, attaisnot Radītāja nodomu, vismaz attiecībā pret sevi. Tāpēc man nav jautājumu, kā es dzīvoju. Es jūtu, ka to nepieciešam izpildīt.

Un, kas kabalā ir interesanti: jo vairāk tu mācies, jo vairāk saproti, ka šī tēla, kuru tu pašlaik spēlē, patiesībā nav. No cilvēka nekas nepaliek! Tikai mūsu pasaulē, tās vēsturē mēs atceramies dižus vai slavenus cilvēkus, pozitīvus vai negatīvus. Taču vispār nekas nepaliek! Paliek tas pats integrālais punkts milzīgā sistēmā, kurš nospēlēja savu lomu, tāpēc ka šādi ar to spēlēja Radītājs. Un viss.

Tā ka, man ir ļoti vienkārša misija. Es cenšos izpildīt maksimumu no tā, ko es jūtu no savas zinātnes. Kādā mērā izdodas – izdodas, kādā nē – nē.

No sarunas „Man iezvanījās telefons. Redzēt nākotni”

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Garīgais darbs, Jautājumi un atbildes, Metodikas izplatīšana, Skolotājs un skolnieks | Add Comment →