Viss mūsu darbs sastāv no tā, lai anulētu sevi par labu augstākajam, un tāpēc mēs sākotnēji esam radīti ar vēlmi baudīt, kas ir pretēja Radītājam. Taču izmainīt nepieciešams nevis vēlmi baudīt, bet tās nodomu, lai to izmantotu atdevei tuvākajam.

Par cik Radītājs vēlas dot, tad es varu izmantot savu vēlmi baudīt atbilstoši tam, kādā mērā saņemu no Radītāja, lai sniegtu Viņam baudu.

Un, lai mums to iemācītu, Radītājs sašķēla mūsu vēlmi daļās, kuras attiecas viena pret otru egoistiski. Ja katrs no mums spēj pacelties virs sava egoisma un strādāt par labu citiem, tad tādējādi viņš apstiprina, ka spēj šādi neattiekties arī pret Radītāju.

Tas ir īpašs patents, kuru izdomāja Radītājs: sašķelt mūsu kli tādēļ, lai mēs sasniegtu atdeves vēlmi. Un, lūk, viena cilvēka, Ādama vietā iznāca miljoni, miljardi cilvēku. Pateicoties tam, ka katra daļa ir pretēja citām daļām, mēs spējam pamatojoties uz savienošanos un sadalīšanos pārbaudīt, ko mums ir sagatavojis Radītājas, un kā ar to strādāt.

Radītājs augšā, – taču mēs lejā varam mācīties un mainīt stāvokli starp mums, pārbaudot, kādā mērā mēs tuvojamies vai attālināmies viens no otra. Sanāk, ka Radītājs mums ir devis iespēju apgūt visu augstāko, garīgo sistēmu pamatojoties uz mūsu saikņu piemēra, lai mēs vērstos pie Viņa un prasītu spēku, lai tuvinātos un attālinātos un iemācītu mums pareizas attiecības.

Viņš mums ir devis iespēju izpētīt vēlmi baudīt un vēlmi atdot, un materiālo, egoistisko attiecību vietā izveidot mūsu pasaulē garīgas, altruistiskas attiecības, lai tajās sajustu atdeves dabu, tas ir, Radītāju, un pakāpeniski atklātu šī augstākā atdeves spēka būtību. Tādējādi vingrinoties savstarpējās darbībās, mēs pakāpeniski nonākam līdz Radītāja izzināšanai.

Tā ir sava veida laboratorija, kur mēs varam pētīt gan šo pasauli, gan to pasauli, kura par to ir augstāk – atdeves nodomā. Ja mēs tuvojamies viens otram, tad atklājam distanci, jaunu vietu starp mums, atkarīgu no mūsu nodoma attiecībā vienam pret otru.

Tādējādi mēs mācāmies „peldēt” šajā realitātē. Atbilstoši mūsu tieksmei tuvināties, mēs jūtam, ka pametam materiālo telpu un kustības, kuras mums dotas kopš dzimšanas.

Visa mūsu pasaule darbojas par labu egoismam – tuvojoties tam, kas nes baudu un attālinoties no nepatikšanām. Taču mēs pārejam no materiālajām attiecībām uz atdeves attiecībām, izejot citā – garīgā realitātē, kur vēlamies eksistēt. Tas ir, no materiālās pasaules, no vēlmes saņemt baudu no tuvākā, mēs pārejam garīgā pasaulē – vēlmē tuvākajam sniegt baudu, viņu piepildīt.

Šie divi stāvokļi ir viens otram pretēji, un mums ir nepieciešams iemācīties, kā, pateicoties darbam ar savām vēlmēm, nepievēršot uzmanību fiziskajam attālumam, bet tikai garīgajam, pārvietoties uz mūsu tuvināšanos un attālināšanos. Tādējādi mēs sapratīsim, kā „peldēt” augstākajā, garīgajā pasaulē, kur tuvošanās notiek, pamatojoties uz atdevi viens otram.

Ja mēs arvien vairāk cenšamies saprast šīs attiecības, tādējādi izpētot augstāko pasauli, tad arvien vairāk sapratīsim arī mūsu, zemāko pasauli. Tāpēc, ka mēs nezinām savu pasauli un tās materiālos likumus, kā arī paši sevi.

Tikai paceļoties anti – egoismā, atdevē – tikai no turienes var iepazīt saņemšanas pasauli. Augstākā pasaule tiek izzināta no zemākās pasaules piemēra un otrādi, no augstākās pasaules var apgūt zemāko. Šīs divas pasaules – vienas realitātes divas formas, mēs spēsim izzināt un izpētīt iekšēji sevī un iepazīt augstāko spēku – abu spēku avotu, lai saprastu Radītāju.

* * *

Kritumu stāvokļos galvenais ir turpināt, „Kā vērsim iejūgā un ēzelim zem smagas nastas”, kā zirgs, nekurnot pilda pavēles. No tā ir saprotams, ka mums grupā ir jāorganizē tādas attiecības, kuras mums tajā palīdzēs, spiežot uz mums gluži kā jātnieka pieši, liekot virzīties uz priekšu.

Ja grupa šādu spiedienu neveic, tas ir ļoti slikti. Grupai ir gan jāatbalsta, gan jāgrūž uz priekšu.

* * *

Viss darbs sastāv no tā, lai atjauninātu Ādama Rišona sistēmu. Tas nozīmē, ka mēs izzinām Radītāju pēc Viņa darbībām. Izkārtojot mūsu savstarpējās saiknes sistēmā, mēs izzinām tajā iekļauto saprātu un tās iekšienē sajūtam šīs sistēmas veidotāju, tās avotu – Radītāju.

Radītājs radīja šo sistēmu un to speciāli sašķēla, lai sākot pulcēties kopā, mēs spētu iepazīt Viņu un Viņa nodomu. Viss tiek izzināts sistēmas veidošanas procesā.

Liekot kopā radīšanas sistēmu, gluži kā, liekot kopā mājiņu no kubikiem, mēs sākam saprast Radītāju, uzzinām Viņa domas, nodomus, mērķus, iepazīstam Viņu pēc Viņa darbībām. Mēs atklājam Radītāju, nevis kaut kur tālumā, bet mūsu veidojuma iekšienē, mūsu savstarpējās saiknēs. Šo saikņu būtība arī ir Radītājas.

No nodarbības „Anulēties par labu augstākajam”, 25.08.2021.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →