Cilvēka garīgajā attīstībā ir vairāki noteikumi. Viens no tiem – garīgajā nav vardarbības.

Taču, kā iespējams attīstīties, nesaņemot kādus vadības signālus: signālus, kuri vada tevi un tavu ietekmi kā atgriezenisko saikni uz citiem?

Kad mēs spējam noteikt, ir vardarbība, vai nav? – Tikai tad, kad ir vēlme un cilvēku nepiespiež rīkoties pret viņa vēlmi, bet ieliek tādos stāvokļos, ka viņš ir spiests veikt pareizo izvēli.

Tāpēc, ka būtībā arī mūsu pasaulē var sacīt, ka pret bērnu nepārtraukti tiek veikta vardarbība: „Ej uz skolu! Izdari šo! Negrauz nagus! Nerubini degunu!”, utt.

Tā ir vardarbība vai audzināšana? Ar ko atšķiras audzināšana no vardarbības? – Ar to, ka tev skaidro, kāpēc uz tevi tiek izdarīts spiedies – to jau dēvē par audzināšanu. Un kabalā ir gluži tas pats.

Pats svarīgākais, kas notiek kabalā – tā ir cilvēku pulcēšanās desmitniekā, kad tā vadītājs, kurš pats šajā desmitniekā neiesaistās, bet atrodas ārpus tā, saka citiem, kas viņiem ir jādara. Un viņiem kā pēc trenera komandas ir jāpilda noteiktas darbības, tāpēc ka viņi vēlas sasniegt noteiktus garīgos stāvokļus.

Tāpēc vardarbība garīgajā ir tikai cilvēka vardarbība pret sevi. Un tas var būt gluži pretēji, ļoti patīkams stāvoklis, ja cilvēks atrodas kolektīvā, ņem no tā piemēru – kolektīvs viņam palīdz. Turklāt cilvēks izmanto skaudību, greizsirdību, iedvesmu, pacēlumu utt.

Šādā pozitīvā un negatīvā ietekmē vienam uz otru desmitniekā, cilvēki var sasniegt stāvokli, kad nejutīs, ka viņi kaut kādā veidā veic spiedienu uz sevi, bet gluži pretēji, nepārtraukti atrodas garīgā pacēlumā.

Tāpēc, ja cilvēks jūt, ka rīkojas piespiedu kārtā, zem spiediena, nevēloties, negribot – tas vēsta tikai par to, ka viņš ir nepareizi organizējis savu garīgo sabiedrību.

No TV raidījuma „Garīgie stāvokļi, Garīgajā nav vardarbības”

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →