Bāls Sulams 1. vēstulē kā piemēru min līdzību, kas ilustrē individuālu un kopīgu Radītāja vadību.

Tā ir līdzība par valdnieku, kurš tā iemīlēja savu vergu, tik ļoti viņam uzticamu, ka sagribēja valdnieks vergu celt godā, un paaugstināt viņu pār visiem ministriem un pietuvinātajiem, jo viņš atzina savā sirdī, tas ir, sajuta savā sirdī un verga sirdī uzticamu negraujamu mīlestību.

Tas nozīmē, ka starp viņiem radās ļoti stiprs saiknes signāls, caurskrēja dzirksts un valdnieks redzēja, ka vergs viņam ir bezgalīgi uzticīgs. Taču viņš ir vergs un nemāk neko citu kā tikai bez ierunām un pašaizliedzīgi pildīt valdnieka vēlmes. Kā viņu pacelt augstākā līmenī, padarīt viņu vienlīdzīgu ar sevi, par savu biedru?

Ko Viņš izdarīja? Nolika viņš vergu par vārtsargu savās ārējās mītnēs, tas ir, par sargu, pārvaldnieku, un pavēlēja vienam ministram – izsmalcinātam izjokošanas mākslā, saģērbties un notēlot dumpinieku pret valdnieku un izraisīt karu, lai ieņemtu valdnieka mītni stundā, kad karaspēks tam nav gatavs.

Tādā veidā valdnieks vēlējās pārbaudīt, vai patiešām vergs viņam ir uzticīgs. Vai viņš spēj stāvēt par valdnieku, nevis dzīvē, bet nāvē, vai viņu neuzpirks valdnieka bagātības? Vai viņš ir gatavs par valdnieku maksāt ar dzīvību?

Un pakļāva viņš vergu pirmajam pārbaudījumam, sūtot karaspēku, lai ieņemtu valdnieka palātas, kuras apsargāja vergs. Taču ministram, kurš stāvēja karaspēka priekšgalā, pavēlēja izlikties par uzbrucēju.

Ministrs izdarīja visu pēc valdnieka pavēles, izsmalcināti ar diženu gudrību tēloja, ka viņš karo par valdnieka māju, vēlas to iekarot, gāzt valdnieku un ieņemt viņa vietu. Taču vergs – vārtsargs, riskējot ar dzīvību, glāba valdnieku un karoja pret šo ministru ar apbrīnojamu vīrišķību un milzīgu uzticību, tā, ka katra skatienam atklājās viņa sirsnīgā mīlestība pret valdnieku.

Vergs tik uzticīgi cīnījās ar šķietamo ienaidnieku, ka bija skaidrs, ka viņš ar visu sirdi ir uzticīgs valdniekam. Šādā veidā viņš izgāja šo pārbaudījumu. Viņš pārdzīvoja lielas bailes, pārvarēja milzīgas šaubas, viņu gribēja uzpirkt, nogalināt, taču viņš turējās līdz galam: vai nu valdnieka dzīvība, vai mana nāve.

Šādi atklājās viņa sirsnīgā mīlestība pret valdnieku, viņa absolūtā uzticība, kuru pat nav iespējams iztēloties. Tāpēc, ka tas nebija vienkārši karš, bet visi iespējamie piedāvājumi pret kuriem grūti noturēties.

Proti, tev piesola lielu naudu vai ievāc par tevi kompromātu, vai saņem par ķīlniekiem tavus bērnus – viss, kas vien var būt. Šeit netiek domāts cilvēks, kurš stāv nāves priekšā. Šeit ir kaut kas sarežģīts un ļoti nopietns. Un viņš pret to nostāvēja.

Citiem vārdiem runājot, valdnieks man ir galvenais. Rakstiet, runājiet – nav svarīgi, ko jūs darāt – mana sirdsapziņa ir tīra, esmu izdarījis visu.

Kad tas viss atklājās, ministrs nometa savu tērpu un iestājās liela jautrība, tāpēc ka visi pārliecinājās, ka vergs patiešām ir uzticīgs valdniekam. Taču vergs pārliecinājās, ka tā bija ilūzija, nevis realitāte.

Rodas jautājums: kā tagad vergam attiekties pret valdnieku, kurš tam sarīkoja šādu pārbaudījumu? Un kādēļ viss? Lai valdnieks viņu pārbaudītu? Tā tad valdnieks viņam neuzticas, kā viņš uzticas valdniekam? Šeit vergs atrodas ļoti smagā stāvoklī. Kā attaisnot valdnieku?

Taču viņš padevīgi to izturēja, un viņa uzticība valdniekam nekādā veidā nenosvārstījās, lai gan viņš nepavisam negaidīja, ka valdnieks spēs ar viņu šādi apieties. It kā līdz šim nebija skaidrs, ka viņš valdniekam patiešām ir pilnībā uzticīgs.

Aizdomājās valdnieks savā dvēselē: tomēr šis cilvēks ir vergs, vienkāršs cilvēks, un nekam tas nav apmācīts, neko nezina, nesaprot, nemāk.

Kā iespējams viņu paaugstināt virs visiem ministriem un valdnieka darbiniekiem? Tādēļ viņam bija jābūt diplomātam, politiķim, jāsaprot, kā viss tiek uzturēts, kā viss ir iekārtots. Ar uzticību vien šeit neko nepaņemsi. Šeit ir jābūt prātam, ķērienam, tādam ir jāpiedzimst.

Parasti cilvēki tādi piedzimt pēc daudzām paaudzēm aristokrātiskā valstī, tur, kur tiek veltīta īpaša uzmanība cilvēka attīstībai. Aristokrāts nevar sastāvēt no „ecēšām un arkla”. Cilvēkam ir jāsaņem nopietna audzināšana, un tāpēc ir nepieciešama īpaša bāze visai paaudzei.

Kāpēc piedzimst par aristokrātiem? Tāpēc, ka viņiem ir daudz brīvā laika, nauda, audzināšanas sistēma, iespēja ievest cilvēku absolūti citos realitātes uztveres līmeņos – nevis garīgos, bet tādos, par kuriem vienkāršiem cilvēkiem nav nekāda priekšstata.

Vienkāršam cilvēkam tam nav ne laika, ne iespējas, ne cilvēku loka, kur viņš varētu paasināt savu attieksmi pret dzīvi. Tas ir, kā sacīja dzejnieks: „Paars zemi, parakstīs dzeju” – tas, protams, nav reāli.

Tāpēc valdnieks aizdomājās: ko viņam darīt ar savu uzticamo kalpu? Un viņš sacīja citam ministram, kurš ietērpās laupītāja un slepkavas drēbēs, sarīkot pret viņu iedomātu karu. Tas ir, laupītājs, slepkava – zaglis, nav atklāts, bet viltīgs ienaidnieks. Tādā veidā valdnieks vēlas vergam kaut ko iemācīt.

Un viņš nolika vergu par sargu valdnieka bagātību krātuvei. Tas ir, tā vairs nav dzīve, bet gan egoistiskas lietas. Un šoreiz ministrs ietērpās ļaundara un slepkavas drānās un gāja laupīt valdnieka dārgumus.

Nelaimīgais sargs – šis uzticamais kalps – cīnījās ar slepkavu un ļaundari, ar absolūtu drosmi un uzticību, līdz visiem bija redzama viņa dižā uzticība valdniekam, taču jau savādākā veidā. Tad ministrs ļaundaris nosvieda savu tērpu, un valdnieka mājoklī iestājās liels prieks un liela jautrība – pat vēl lielāka nekā iepriekš.

Tāpēc, ka tagad patiešām kļuva skaidrs, ka šis kalps ir bezgalīgi uzticīgs it visā. Un valdniekam valstī nav neviena ļaundara, bet dažādie ļaundari ir tikai jokdari. Saprotams, ka nekādu ļaundaru tur nebija, taču tas viss bija sarīkots tikai tāpēc, lai cilvēku pārbaudītu.

Taču vergs ar šādām darbībām gūst gudrību un mīlestību attiecībā pret valdnieku. Un patiesībā tas ir apbrīnojams skats – visi šie kari trimdā, lai gan visi zina tajos [apslēpto] labestību.

Šādi Radītājs ar mums darbojas. Un, lai gan mēs zinām, ka tas viss nāk no Viņa, ka „nav neviena cita, izņemot Viņu”, ka tas viss ir absolūta labestība un mīlestība, kas nonāk lejup pie mums, taču mēs nekādi nespējam atbrīvoties no savas dabas, nekādi nespējam tam noticēt.

Kari, bailes, kārdināšana ar visādām bagātībām un citām baudām reibina mums galvu un neatstāj mierā. Taču šo karu un problēmu rezultātā mēs saņemam lielu praksi, kļūstam gudri, saprātīgi. Mēs sākam saprast, ko nozīmē būt „augstāk par sevi”, tas ir, „ticībā, kas augstāka par zināšanām”, un nonākam stāvoklī, kad kļūstam cienīgi, lai Radītājs mūs pietuvinātu.

Noslēgumā Bāls Sulams raksta: es tev parādīju līdzību par to, ka „pasaulīgā valstība līdzinās debesu valstībai”, un, lai gan praktiskā vadība ir atdota ministriem, tomēr viss notiek ar valdnieka padoma.

Tādā veidā viss, ko mēs mūsu pasaulē it kā saņemam no cilvēkiem, un viss, ko viņi mums dara, patiesībā notiek ar valdnieka padomu, ar viņa parakstu, tāpēc ka Viņš visu vada, lai gan pats neko nedara, tikai paraksta plānu, kuru sastāda šie ministri.

Tas ir, visi nelabie spēki ap mums mūs groza, kā vien grib, taču rezultātā tas ir Radītāja apstiprināts. Taču, ja Viņš plānā atklāj kādus trūkumus, to nelabo, bet tā vietā liek citu ministru, bet pirmais no sava amata tiek atlaists.

Un šādi mūs nepārtraukti ved uz priekšu, līdz šie ļaunie spēki, kurus mēs paši ap sevi formējam, mūs noved līdz izlabotam stāvoklim.

No nodarbības krievu valodā, 24.03.2019.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →