Solis pretī Radītājam
Zoar, nodaļa “Vaikra” (Vayikra), 83. p.: …Sacīts: “Lūk, Ķēniņš tavs atnāks pie tevis” – tieši tā, nevis tu pie Viņa. Viņš atnāks pie tevis, lai salabtu ar tevi; atnāks pie tevis, lai tevi paceltu augšup; atnāks pie tevis, lai aizpildītu tevi visā; atnāks pie tevis, lai paceltu tevi līdz Savai pilij un savienotos ar tevi vienotā saiknē uz mūžiem. Par to sacīts: “Saderināšu tevi ar uzticību Man”. Problēma: vai mums pašiem jāpaceļ Malhut no pīšļiem, vai Žēlsirdīgais Radītājs pacels mums kritušo Dāvida telti? Vai mums jāgaida, atrodoties trimdā, – un tad viss atklāsies no augšienes? Vai mums jāatšķir, ka Ķēniņš atnācis, izdarījis savu darbu un sniedz mums roku un mums jāpieķeras tai – un jāpaceļas? Ir cilvēki, kuri teic, ka viss atnāks un atklāsies no augšienes, no debesīm “kritīs” Trešais Templis un mums nekas nav jādara, tikai jāgaida. Tā ir “galutas” (trimdas perioda) domāšana. Kabalisti skaidro, ka mums bija jāuzspiež sev trimda (no garīgā) noteiktu laiku, līdz 20. gs. beigām. Lasīt vairāk
Zoar, nodaļa “Vajece” (Vayetze), 129. p.: “Un tās bija viņa acīs kā dažas dienas, saskaņā ar viņa mīlestību pret viņu”. Visi šie septiņi gadi viņa acīs bija līdzvērtīgi septiņiem augstākiem gadiem no Binas, savienotiem vienā veselumā un nedalāmiem.Tie visi – viens vesels, jo tie saistās viens ar otru. „Ar viņa mīlestību pret to” – viņš mīlēja viņu, jo priekš viņa tā līdzinājās augstākajai vienotībai Binā.
Kabalas grāmatas stāsta par mūsu nākošajiem stāvokļiem, kuri mums sevī jāatklāj, dēvējot tos pasauļu, sfirot, parcufim vārdos… Ja mēs līdzās tam apvienosim savas vēlmes, tad sajutīsim nepieciešamību laboties, kura izsauks gaismas iedarbību un gaisma piešķirs mūsu vēlmei atdeves nolūku, un mēs sasniegsim sajūtas, kuras apraksta kabalisti. 
Zoar, nodaļa “Vaigaš” (Vayigash), 55. p.: Jo cilvēka piesātinājums ir Radītājam smags darbs, tāpat kā Sarkanās jūras pārdalīšana. Jo pasaules piesātināšana (lejup nāk) no augšienes, no Zeir Anpin, no ekrāna de-hirik vidējā līnijā. Jo: “Dēli, dzīvība un piesātinājums, – lieta, kura atkarīga nevis no nopelniem, bet lieta, kura atkarīga no mazal (veiksmes)”. Un tāpēc pasaules piesātinājums Viņam ir smags darbs, jo tā ir lieta, kas atkarīga no mazal, no kuras nāk dēli, dzīvība un piesātinājums.
Zoar, nodaļa “Vaigaš” (Vayigash), 120. p.: …Un sacīts: “Es nolaidīšos kopā ar tevi Ēģiptē”, – tas ir, Šhina nolaidās kopā ar viņu trimdā. Un jebkurā vietā, kurā Israēls attālinās trimdā, attālinās kopā ar tiem trimdā arī Šhina. Citādi tā nav trimda. Jo trimda nozīmē, ka tu sajūti apslēptību. Tu jūti, ka šeit ir garīgais, Radītājs un sajūti Viņa pretējo pusi. Tā staro tev tā, ka tu jūti Radītāja klātesamību, kura tev apslēpta. Tad to dēvē par trimdu. Ja nav sajūtas, ka Radītājs tev apslēpts, – tā nav trimda. Viņš tev vienkārši neeksistē, tu atrodies zemāk par garīgo līmeni. Trimda – tā arī ir garīgā sajūta, augstāka par mūsu pasaules līmeni. Tādējādi par ikdienišķiem cilvēkiem eksistējošiem mūsu pasaulē nevar sacīt, ka tie atrodas trimdā. Bet ja es zinu, ka šeit jābūt kaut kam garīgam, man ir tāda sajūta un es kaut kādā veidā esmu pazīstams ar to, kas apslēpts, – tad to dēvē par apslēptību un es atrodos trimdā. Tā ir saikne, bet tikai tās pretējā puse, kura man staro melnā, bet ne baltā gaismā. Tāpēc “Israēls Ēģiptē” – tā ir garīgā pakāpe. Tiem ir gaisma, īpašs starojums, tie nav atrauti no garīgā. Tajā pašā laikā mēs “līdzināmies dzīvnieciskiem mirstīgajiem”, jo mums nav nekādas trimdas sajūtas. Patreiz ar Zoar Grāmatas lasīšanas palīdzību, pakāpeniski mostoties no mūsu dzīvnieciskās eksistences, mēs sākam nedaudz sajust, ka atrodamies trimdā. Pacelties līdz trimdas līmenim nav viegli – tas nozīmē patiešām sajust apslēptību, tieksmi, vēlmi pēc garīgā, kaut kādā veidā atpazīt to no tumsas, tieši Kas ir apslēpts no tevis, ar kā palīdzību tu vari Viņam pieķerties. Trimda – tā ir garīgā pakāpe, tās pašas atklāsmes pakāpes pretējā puse. Pretējās puses sajūta, darbs tajā – tā ir Radītāja darba daļa.
Zoar, nedēļas nodaļas “Hukat” (Chukat), 1. d., īss saturs: Israēla tauta turpina savus klejojumus tuksnesī un nonāk Kadešā, kas atrodas Cin tuksnesī, kur tauta sāk sūroties par ūdens trūkumu. Mozus un Ārons vēršas pie Radītāja pēc padoma un Viņš norāda tiem: palūgt klintij visas tautas acu priekšā, lai tā dod tiem ūdeni. Bet tā vietā, lai lūgtu klintij, viņi sit pa to. Tas izraisa Radītāja dusmas un Viņš pasludina Savu spriedumu par to, ka tiem tuksnesī ir jāmirst un nav jāatrodas starp tiem, kuri ievedīs tautu Israēla zemē.
Zoar, nodaļa “Vaiece” (Vayetze), 51. p.: …Nukva līdzinās nopulētam spogulim, kurš paredzēts tam, lai atspoguļotu nevis personīgo formu, bet tikai citu formas – to, kuri tajā lūkojas vai stāv iepretim tam.
Jautājums:
Zoar, nodaļa “Vaigaš” (Vayigash), 126. p.: Ir debess velve pāri debess velvei, bet šī debess velve valda pār tām. Tas ir, trīs debess velves, kur labā un kreisā atrodas viena pāri otrai, bet vidējā debess velve valda pār tām, saskaņojot tās un iekļaujot vienu otrā.