Cilvēka uzdevums – visu pārvarēt

No Rabaša raksta „Puse monētas – darbā”: Pastāv diva veida maldi, kuri liek cilvēkam atstāt garīgo darbu. Pēc tam, kad viņš nostājas uz īstenības ceļa, viņam no augšienes atklāj viņa maziskumu un jo vairāk viņš spēj pārvarēt, jo vairāk apgrūtina viņa sirdi ar egoismu, lai ar to radītu vietu gaismas, kas atgriež pie avota, atklāšanai.

Nav gaismas bez tilpnes, tādējādi ar sirds apgrūtinājumu atklājas vajadzība gaismas atklāšanā. Un tikai Radītājam ir zināms, kad uzkrāsies tās pilns un pietiekams mērs. Turklāt cilvēks reizēm aizmūk, jo domā, ka jau pietiekami raidījis lūgšanas, bet Radītājs viņam nepiegriež vērību. Taču nedrīkst uzskatīt sevi par tādu niecību, kas nebūtu izpelnījusies Radītāja palīdzību, par to sacīts: „Dižens ir Radītājs, un vienīgi maziskais spēs Viņu saskatīt”. Lasīt vairāk

Bez kauna – nekur

Bāls Sulams „Toras dāvāšana”, 8. p.: Pasaulē darbojas dabiskais likums, saskaņā ar kuru saņemošais sajūt ko līdzīgu kaunam un neiecietībai, kad saņem bezmaksas dāvinājumu, tas izraisīts ar augstsirdību un žēlastību pret viņu no dodošā puses. No tā izriet otrais likums: visā pasaulē neatradīsies cilvēka, kurš spētu pilnībā izpildīt visas cita cilvēka vēlmes, jo rezultātā viņš nespēs piešķirt saviem dāvinājumiem patstāvīga ieguvuma formu un raksturu – turklāt tikai tas spēj līdz galam aizpildīt vēlamo pilnību.

Būtībā Radītājs nespēj pats bez mūsu dalības pārklāt, kompensēt mūsu kaunu. Mums patstāvīgi jāiziet posms aiz posma, atklājot savus trūkumus un tos labojot. Protams, lai labotos, mēs izmantojam Viņa spēku, taču šis cikls ir nepieciešams:

•    es atklāju savu nepilnību;

•    problēma atklājas ne manī, manā attieksmē – salīdzinājumā ar Dodošā attieksmi;

•    es pats nosaku, ka tas ir trūkums attiecībā pret Viņu;

•    es meklēju, kā izlabot savu trūkumu, kā to aizpildīt;

•    un tad es lūdzu Radītājam spēku, lai izlabotos. Lasīt vairāk

Par lielām un mazām ciešanām

Toras, tas ir, labošanās metodikas dāvāšana nav vienlaicīgs notikums, bet pastāvīgs process: metodiku saņem ikviens, kurš sāk izjust pēc tās nepieciešamību. Sacīts: „Es radīju ļauno sākotni un radīju Toru kā piedevu”. Kritērijs ir vienkāršs: ja cilvēks vēlas sevi izlabot un patiešām atklāj, ka viņa vēlme ir slikta, ka tā ir ļaunā sākotne, tad viņā dzimst kliedziens, vērsts uz labošanos, uz atbrīvošanos no ļaunuma.

Mēs pastāvīgi dabiskā veidā sliecamies atbrīvoties no ļaunuma sevī. Visa lieta ir tajā, vai patiešām cilvēks to jūt? Vai viņš ir gatavs izturēt sliktu izjūtu, neskatoties uz daudzajām iespējām to neitralizēt, un izvairīties no prasības par labošanos? Vai varbūt otrādi, pasaldināt situāciju, „aizšmaukt”: „Galu galā tas viss nemaz nav tik briesmīgi. Es neesmu sliktāks par citiem. Un vispār, tā nav mana darīšana…” Pastāv vairums „novadceļu”, kuri palīdz aizmukt no ļaunuma sajūtas. Tas ir ļoti nepatīkami un saistīts ar stiprām dvēseliskām sāpēm – atklāt, cik es esmu slikts.

Tādējādi cilvēkam ir nepieciešams pamats, liela palīdzība, kas nodrošinās viņam drošu atbalstu. Pateicoties tam, viņš apzināsies patieso ļaunumu, iekliegsies no bezizejas un līdz ar to nenoslīdēs no ceļa. Un tad viņam patiešām būs nepieciešama Tora. Lasīt vairāk

Labestīgās domas spēks ielaužas pasaulē

Jautājums: Vai mūsu domai piemīt reāls spēks?

Atbilde: Protams, domai piemīt spēks, ne velti pastāv tādi jēdzieni kā „ļaunā acs” un „labestīgā acs”. Mūsu domas spēks ir spēcīgāks par visu, spēcīgāks par kodolsprādzienu. Domas spēks slēpjas pašā dziļumā, aiz kodolspēku robežām. Domas spēks ir pēdējā pakāpe pirms garīgā spēka.

Taču domas kļūst spēcīgas tikai tad, ja apvienojas. Ja ikviens no mums domā savā nodabā, tad tas zināmā veidā ietekmē sistēmu, bet tikai mūsu materiālajā šķērsgriezumā. Turpretī, ja mēs sākam savienoties, lai atklātu kopīgās atdeves spēku, tad tādā veidā atdzīvinām un atjaunojam, it kā iekļaujot un liekot darboties, visu garīgo savstarpējās saiknes sistēmu. Un tad tās iekšienē mēs atklājam Radītāja spēku. Lasīt vairāk

Ar ko egoisms ir labs?

Jautājums: Ar ko egoisms ir labs un kā to izmantot labiem mērķiem?

Atbilde: Egoisms ir labs ar to, ka tā ir vienīgā mums piederošā enerģija. Tas virza mūs uz priekšu, audzina mūs. Evolūcijas gaitā egoisms mūs pastāvīgi attīstīja no dzīvnieciskā līmeņa līdz mūsdienām

Taču šodien mēs atrodamies tādā konverģences punktā, kad principā maināmies. Mēs sākam saprast, ka egoisms iepriekšējā formā, kurā mēs to izmantojām, ir sevi nodzīvojis. Mēs vairs nevaram ar to strādāt, tāpēc tas arī mums parāda pašreizējo krīzi.

Tā ir pagājušā egoisma krīze, kad mēs to izmantojām un šķita, ka viss ir labi, viss normāli un tādā veidā var turpināt tālāk līdz bezgalībai. Taču piepeši atklājās, ka egoisms noslēdzās, ietina mūs vienā vienotā sistēmā – pilnīgā savstarpējā atkarībā. Lasīt vairāk

Lielā sapulce kalna pakājē

No grāmatas „Gaisma un saule”, rabīns Kalonimus Kalmans Levijs: Tora pamatā tiek izzināta pateicoties vienotībai, kā rakstīts: „Un sapulcējās Israēla tauta kalna pakājē kā viens cilvēks ar vienu sirdi, un tur viņi attīrīja sevi no netīrumiem, un katra Israēla paaudze sevi pilnībā izlaboja.

Un iesaucās: „Izdarīsim un sadzirdēsim!” Ar karstu vēlēšanos no paša sirds dziļuma raidīja augšup lūgšanu un atklājās uz to atbilde, tas ir, Radītājs nonāca lejup, lai nodotu viņiem Toru. Tādā veidā viņi izpelnījās Toras izzināšanu.

Toras – tas ir, visas radības programmas, tās mērķa izzināšana, visa labošanās ceļa izzināšana tiek sasniegta pateicoties vienotībai. Mums nepieciešams izlabot sašķeltību. Pie tam rezultātā, bez sašķeltības izlabošanas, mēs sasniedzam izzināšanu.

Proti, pateicoties pieliktajām pūlēm, mēs pievienojam tam savu sapratni, esošā stāvokļa apzināšanos. Pakāpi aiz pakāpes mēs atklājam sev visas garīgās pasaules, līdz pat Bezgalības pasaulei. Lasīt vairāk

Doma – vēlmju vadītājs

Mēs evolucionējam tūkstošu gadu garumā un galvenais mūsu attīstībā – domas spēks. Tas ir augstākais no visiem cilvēciskajiem faktoriem un tieši tas, galvenokārt, atšķir cilvēku no nedzīvās, augu un dzīvnieku pasaules.

Kopumā mūsu prāta attīstībai ir jāatbilst fiziskajai attīstībai. Ja intelekts pārsniedz fiziskās iespējas, tas nozīmē, ka organisms ar kaut ko ir slims. Un otrādi, ja cilvēks ir fiziski attīstīts, bet viņam nepiemīt pietiekams domas spēks, viņš var būt bīstams sabiedrībai, – piemēram, kad ķermeniskais spēks viņā kombinējas ar divgadīga bērna prātu.

Vecums ir nemainīgs kritērijs, pēc kura mēs pārbaudām fizioloģisko un intelektuālo attīstību. Šīm divām līnijām vienmēr jāsakrīt, savstarpēji jākorelē. Domas spēkam nav jāpārsniedz fiziskās iespējas, bet fiziskajām iespējām nav jāprevalē pār domas spēku. Ja šis nosacījums ir ievērots, cilvēks atrodas harmonijā: viņš var īstenot savas vēlmes un līdz ar to saprot, kuras no tām ir vērts realizēt, bet kuras – nē. Lasīt vairāk

Recidīvs bez panikas

Viedoklis (Kristīna Lagarda, SVF direktore): ASV un Eiropas pasaules ekonomikas atveseļošanās nav gaidāma. Tuvojas neizbēgams 2008. gada vispasaules krīzes recidīvs. Starptautiskā Valūtu fonda un Vispasaules bankas vadītāji, tāpat kā vairums normālu cilvēku, nespēj atbrīvoties no jaunu globālo nepatikšanu priekšnojautām.

Replika: Sākas likteņa, augstākās vadības apzināšanās, iespējas trūkums vadīt notikumus. Cilvēce sāk pieliekt galvu, „nokāpt no koka”, zaudēt lepnību un sajūtu, ka tā atrodas augstāk par notiekošo.

Tādā veidā pakāpeniski cilvēce sāks sajust, ka ne jau cilvēks atrodas augstāk par dabu un var darīt visu, kas ienāk prātā, bet gan daba ir augstāka un visu dara saskaņā ar savu plānu. Bailes, nenoteiktība ātri atgriezīs pie samaņas cilvēciņus, kas aizrāvušies savās rotaļās. Žēl gan, ja par to būs jāmaksā ar asins izliešanu un ciešanām. Sevi pielīdzināt Dabai, meklēt ar to harmoniju – lūk, vienīgais cilvēces uzdevums. Šajos meklējumos cilvēce nonāk jaunā dimensijā…

Avots krievu valodā

Es iedarbinu visu pasauli!

Jautājums: Vai integrālajā sistēmā ir vieta cilvēka individuālajam darbam?

Atbilde: Cilvēka individuālais darbs nosaka, kādā veidā viņš veido no sevis visas sistēmas integrālo daļu.

Cilvēka individuālais darbs – milzīgs. Būdams kopējās sistēmas ritentiņš, viņam jāredz acu priekšā viss mehānisms: kā viņš to iedarbina, kā no viņa viss ir atkarīgs. Viņam jāpieņem viss šis mehānisms kā ideāls, kas atkarīgs tikai no viņa.

Proti, cilvēka individualitāte nepazūd, gluži otrādi, kļūst unikāla – viņš ir vienīgais, kurš liek darboties visai pasaulei.

No raidījuma „Sociālās vides izveidošana”, 25.09.2012.

Avots krievu valodā

Skrejošā rinda vidējā līnijā – dzīves reklāma

Neiedomājami grūti aprakstīt garīgo pasauli ar pasaulīgiem vārdiem, iztēloties laicīgajā prātā. Būtībā tas vispār nav iespējams, jo runa iet par citas dabas būtību. Tomēr pamēģināsim…

Jānošķiras no visa, ko mēs dotajā brīdī redzam, jūtam un saprotam un jāiztēlojas, ka pastāv prieks no atdeves un tā ir vienīgā bauda, kāda vien var būt. Šī bauda tiek izjusta tikai no atdeves darbībām, no Radītāja.

Radītājs vēlējās radīt radījumu, kurš augstu vērtēs Radītāja stāvokli. Tāpēc Viņš veido radījumu ar vēlmi baudīt un iemieso viņā vismazāko baudu no visām iespējamām – dzirksteli, „tievu sveci”.

Tā ir mānīga sajūta, tāpēc ka īstenībā nav iespējams egoistiskajā vēlmē sajust baudu. Egoistiskajai vēlmei  šī dzirkstele tiek dota tikai dzīvības uzturēšanai, lai tā varētu vismaz kaut kā eksistēt. Pateicoties šai sīkajai dzirkstelei dzīvo visa mūsu pasaule.

Taču īsta bauda iespējama tikai no atdeves darbībām, tas ir dabas likums. Turklāt, lai prastu novērtēt šo īpašību, atdeves cildenumu, mēs no melnā radības punkta sākam veidot milzīgas saņemšanas tilpnes, kā melnus siluetus uz balta fona. Lasīt vairāk