Category Archives: ZOAR

Viss atkarīgs no veiksmes

Zoar, nodaļa “Mikec”, 113.p.: “Bet Josefs – zemes valdnieks”. Josefs – tā ir saule, – tas ir, Zeir Anpin, jo Josefs – tas ir Zeir Anpina Jesod, – valdošs pār mēnesi, tas ir, nukvu un starojošs tai, barojošs to.
Tas baro visas zemes tautu. Jo tā upe, kura tek un iztek no Ēdenes, tas ir, Jesod, dēvēta par Josefu, – no tās barojas visi un no turienes izlido dvēseles visiem cilvēkiem.
Un tāpēc visi pielūdz to vietu, jo nav tādas lietas pasaulē, kura nebūtu atkarīga no veiksmes (mazal), tas ir, Jesoda.

Viss atkarīgs no piepildījuma gaismām, labošanās gaismām, kuras no Jesod nonāk pie Malhut, pie dvēselēm, kuras tajā atrodas. (vairāk…)

Atnāks māte Bina un šķīstīs dēlu

Zoar, nodaļa “Beaalotha”, 10.p.: Darbība nozīmē upurēšanu…
Kad garīdznieks lūko aidegt sveces lejā un atnes aromātisko kvēpināmo trauku, tajā pašā laikā gaismo augstākās sveces, tas ir, sfirot un viss sasaistās vienā veselumā, un prieks un līksme piepilda visas pasaules, kā sacīts: “aromātiskā eļļa un kvēpināšana priecē sirdi”.

Galvenais garīgais darbs – tā ir upurēšana. Vārds “upurēšana” (kurban) nozīmē “pietuvināšanās” (karov). Mēs ņemam savu vēlmi baudīt, izmēram to, pārbaudām, kādu tās daļu varam “upurēt”, tas ir, pietuvināt atdeves īpašībai ar to, ka “nokaujam to”, atbrīvojot no iepriekšējās egoistiskās formas, kad tā bija “dzīvnieks”, kurš dzīvoja tikai sevis dēļ. (vairāk…)

Kad ziemeļvējš spēlē vijoli…

Zoar, nodaļa “Ba-ar”, 3.p.: Pusnaktī atmostas ziemeļvējš. Un no zemākā ziedokļa, tas ir, no Malhut iznāk liesma un atveras vārti. Bet apakšējās tiesas, tas ir, nukvas tiesas sanāk savā nukvā. Un liesma staigā un klejo, un atveras paradīzes (gan Eden) vārti. Kamēr šī liesma neatnāk un nesadalās vairākās pasaules malās, nonāk zem gaiļa spārniem un viņš kliedz.
Pašas īpašākās labošanās notiek stāvoklī, dēvētā “nakts”, kad cilvēks sajūt tumsu, bezspēku, intereses zudumu, garīgais ne īpaši viņu piesaista, viņš noguris, vēlas aizmirsties un gulēt, viņam viss apnicis, – īsi sakot, nav viņam garīgā mērķa svarīguma. (vairāk…)

Garīgais – tumsas un gaismas vienotība

Zoar, nodaļa “Vaera”, 90.p.:… “Un mīli savu Visvareno Dievu ar visu savu sirdi” – tas ir, ar savām divām sākotnēm: labo sākotni un ļauno sākotni. Lai viņi pārvērstu ļaunās sākotnes sliktās īpašības par labām. … Un tad, protams, nav vairs atšķirības starp labo sākotni un ļauno sākotni, un tās – viens veselums.
Mūsu pasaulē mēs neapzināmies kvalitatīvu atšķirību starp labo un ļauno, un tāpēc nesaprotam, ka tie atbalsta viens otru un nespēj pastāvēt viens bez otra.
Mēs vēlētos nekavējoties iznīcināt visu ļauno un atstāt tikai labo. To, ko dotajā brīdī uzskatām par labo. (vairāk…)

Vai iespējama dzīve bez ciešanām?

Jautājums: Kā iztēloties sev cilvēka dzīvi garīgajā pasaulē – pilnīgi bez ciešanām?
Atbilde: Mēs neesam spējīgi to iedomāties, jo jebkura mūsu iztēle būs egoistiska.
Garīgā iztēle – tas nozīmē atrast baudu un pacilātību atdevē, mīlestībā pret tuvāko.
Bet nevis tādēļ, lai saņemtu no tā baudu un mieru! Bet gan cēluma un īpašas vērtības dēļ par pašu šo darbību. (vairāk…)

Augšupejas dziedājums

Zoar, nodaļa “Šemot’, 333.p.: Lejā slavinošie dziedājumu tiek dēvēti par “levitiem”, jo viņi piekļaujas “nilvim”, savienojoties augšā kā viens veselums.
Un vēl tādēļ, ka tam, kurš klausās dziedājumu, dvēsele piekļaujas augstākajam, savienojoties augšienē ar Radītāju…
Dziedājums – Hohmas gaismas atklāšana Hasadim gaismā – vislielākā atklāšana, kāda var būt. “Augstā dziesma” – tā ir radījuma saplūsmes, saiknes, savienošanās augstums ar Radītāju.
Visi Psalmi – tie ir dziedājumi, kurus ķēniņš Dāvids (Malhut) atklāja vidējā līnijā, gaismas Hohma atklāšana Hasadim gaismā. (vairāk…)

Kā putni, kas nokļuvuši cilpā…

Zoar, nodaļa Mecora, 9.p.: Bet kurš nav atmodinājis savu garu darbam sava Pavēlnieka labā – ar kādu vaigu viņš vērsīsies sava Ķēniņa priekšā, kad ierosinās pret viņu tiesu (viņu cels ar triecieniem un ciešanām, lai viņā mostos jautājums: „Kādēļ es dzīvoju? Kāpēc? Kur ir Radītājs?! Jāatrod taču kaut kas man savā dzīvē!”) un iekals važās, tas ir, apcietinās viņu, lai atvestu uz tiesu un neatradīsies viņam nopelnu, lai sevi glābtu? Jo ir sacīts: „Un kā putni, kas nokļuvuši cilpā, – līdzīgi tiem tiek notverti cilvēki”. Un pirms atstāj cilvēks šo pasauli, ar cik daudzām tiesām tiek notiesāta dvēsele ar ķermeni, pirms tie atdalās viens no otra. Un nav kam to izsekot. Gaisma atstāj vēlmi (kli), un tā mirst.

Avots: http://www.laitman.ru/ezhednevny-urok/11979.html

Trimdā – visa cilvēce

Šodien cilvēce ļoti pietuvinājusies iziešanai no Ēģiptes. Vairums cilvēku sajūt revīzijas nepieciešamību, dzīves vērtību un jaunu prioritāšu izvērtēšanu.
Katram cilvēkam jāveic savs personīgais aprēķins – kādēļ viņš dzīvo un kāpēc. Protams, dzīvē ir situācijas, kad cīņa par eksistenci, par izdzīvošanu apslāpē šos jautājumus.
Jo jautājums par dzīves jēgu parasti rodas, kad cilvēks jūt, ka sasniedzis “visu” šajā dzīvē, nav svarīgi, kādā līmenī un jautājums, kurš paceļas viņā, – augstāks par šo dzīvi. (vairāk…)

Bauslis – pastāstīt par iziešanu no Ēgiptes

Zoar, nodaļa “Bo”, 179.p.: Tam seko bauslis – izteikt slavināšanu par iziešanu no Ēģiptes un pārņemtais ar prieku par šo stāstu priecāsies ar Šhinu nakošajā pasaulē.
Un tas – prieks no visām pusēm: tā, kā cilvēks priecājas sava Kunga priekšā, bet Radītājs priecājas par viņa stāstu.

Bauslis – tā ir Radītāja pavēle, dabas likums, cilvēka pienākums.
Radītājs – tā ir daba, tas ir, dabā paredzēts, ka tad, kad izejam no egoisma uz atdeves īpašībām, mums “jāizstāsta” par iziešanu no Ēģiptes. (vairāk…)

Mēs paši sevi šaustām

Zoar, nodaļa “Haei Sāra”, 41.p.: Jo tādi ir Radītāja ceļi: ja viņš dod cilvēkam bagātību, tad tam nolūkam, lai dotu pasaulei iztiku un izpildītu baušļus. Ja cilvēks to nav darījis, bet kļuvis lepns par savu bagātību, tad ar to arī tiks pieveikts, kā sacīts: “Bagātība, kura turēta par nelaimi savam īpašniekam”.
… Tāpat notika, kad Radītājs viņiem deva no augstāko labumu skaistuma Adam Rišon. Viņš to deva, lai viņi ievērotu Viņa baušļus un pildītu Viņa gribu. Bet viņi to nedarīja un kļuva lepni. Tad ar to pašu skaistumu, ar kuru bija svētīti, viņi tika arī sakauti.
Tādējādi cilvēkam, kurš vaimanā: “Kapēc Radītājs tā izturas pret mani!”, jāsaprot, ka viņš pats nodara sev ļaunumu.
Mēs paši sevi šaustām – ar to, ka nepareizi izmantojam iespējas, kuras mums devis Radītājs, lai virzītu mūs augšup.
Mēs paklūpam uz tām pašām iespējām, krītam lejup – un tad šaustām paši sevi.
Par to arī runā Zoar: “… ar to pašu skaistumu, ar kuru bija svētīti, tad arī tika sakauti”.

Avots:http://www.laitman.ru/duhovnaya-rabota/12231.html