Jautājums: Jūs teicāt, ka visa mūsu dzīve rit starp mīlestību un naidu. Taču, kā naids ir saistīts ar mīlestību?
Atbilde: Ja nebūtu naida, mums nebūtu arī mīlestības. Ja es neko nevēlētos un ar to nepiepildītos, tad kā es sajustu, ka to mīlu?
Mīlestības mērs, tās raksturs un lielums ir atkarīgs no naida rakstura un lieluma. (vairāk…)
Jautājums: Vai es varu piespiest kādu mani mīlēt?
Atbilde: Mīlestību pērk ar dāvanu un piekāpšanās palīdzību. Ar piekāpšanos! Tāpēc, ka es mīlu cilvēku nevis tādēļ, ka viņš ir skaists, bet tādēļ, ka viņš vēlas būt ar mani īpašā saiknē, kad sniedz man dāvanas, saņem tās no manis, kaut kur piekāpjas un saprot manu piekāpšanos viņam.
Tad mēs kopā ar viņu veidojam attiecības, kuras sasniedz līmeni, ko dēvē par „mīlestību”. Tas nav vienkārši. (vairāk…)
Jautājums: Vārds „radījums” – vīriešu dzimte. Tomēr radījums ir vīrietis vai sieviete?
Atbilde: Patiesībā radījums ir sieviešu dzimtes vārds, jo Dievs radīja vēlmi. Taču spēks (gaisma), kurš rada šo vēlmi ir vīriešu dzimtes vārds.
Radītājs ir vīrišķā daļa, bet radījums ir sievišķā daļa. Taču viens nevar darboties bez otra. Izejot no tā eksistē gan vīrietis, gan sieviete. Tādēļ, ka nav iespējams, lai gaisma būtu bez tilpnes un tilpne bez gaismas, tāpat kā pluss bez mīnusa un mīnuss bez plusa. Tāpēc viss balstās uz pretstatu vienotību, un tas ir radījums. (vairāk…)
Cerēsim, ka mēs tomēr paudīsim nepieciešamību, kas vērsta uz vispārējo labošanos, līdz pat mīlestības pret tuvāko kā pret sevi pašu likumam. Pirmkārt – šo situāciju patiešām ir iespējams atklāt un apzināties.
Tomēr ir cilvēki, kuri izprot lielās cilvēciskās krīzes cēloni. Šī krīze izvēršas nevis kaut kur, bet tieši cilvēkā, viņa ego un tāpēc mums jāpadomā par mūsu neiedomājami lielo egoismu, kas ir visu nelaimju cēlonis. (vairāk…)
Īsts dzīves skaistums, siltums, mīlestība, atbalsts, drošuma sajūta – tas viss atnāk no mātes, pēc tam – no ģimenes, tad – no tuviniekiem, bet pēc tam – no saskarsmes vides, kuru mēs paši sev radām. Mēs nostiprinām šo saskarsmes vidi, reiz tajā iekļaujoties kā jauni pāri un nodrošinām to saviem bērniem.
Visas paaudzes – vecmāmiņas un vectētiņi, tēvi un mātes, dēli un mazdēli – savstarpēji saistīti, kopā veidojot kopīgas saskaņas “audumu”. Tādējādi mēs nonākam pie vienotības, pie integritātes un harmonijas, kas atbrīvo mūs no visām nelaimēm un problēmām. Turklāt šī vienotība mums ļauj saprast, kā pareizi veidot visu cilvēcisko sabiedrību – valstī un pasaulē. (vairāk…)
Viedoklis: No katriem 100 cilvēkiem, kas cieš no vientulības, tikai 15 cieš no zaudējuma, pārējie 85 – no nesapratnes. Cilvēciskā vientulība uz 85% ir vairums visāda veida nesapratnes rezultāts, kas iekļauts trīs pamatnesapratnēs: tu nesaproti sevi, tu nesaproti citus, citi nesaprot tevi.
Kāpēc mūs nesaprot? – Tāpēc, ka mēs neesam atklāti, nemeklējam sapratni, neprotam runāt par to, vēlamies izskatīties stiprāki, nekā patiesībā esam.
Sastopot to, kurš mums sevišķi svarīgs, ar kuru mēs varētu nebūt vientuļi, mēs kaunamies par personīgo aizvainojamību (vājību, nezināšanu, neprasmi dejot, dziedāt, vārīt zupas, iesist naglas, spļaut tālāk par visiem, saprast aktuālo politisko situāciju). Mēs kaunamies un klusējam. (vairāk…)
Pētījums: Impulsīvas personības daudz labvēlīgākas salīdzinājumā ar ārēji mierīgajiem. Ģimenes pāros neiecietīgais dzīvesbiedrs ar zemu paškontroles līmeni vienmēr ir gatavs vairāk atdot savam partnerim, nekā prasīt sev.
Tādi cilvēki ar lielāku varbūtību upurēs laiku un enerģiju tuvākajiem salīdzinājumā ar tiem, kas saglabā mieru problemātiskā situācijā un rūpīgi apdomā visus iespējamos tās risinājuma variantus, pirms izvēlēsies piemērotāko. Turpretī impulsīvais ar grūtībām piedod partnerim pat nenozīmīgas kļūdas.
Replika: Tie ir divi egoisma tipi un abi ir netikumīgi, ilgās attiecībās dod priekšroku mierīgajiem, īsās – impulsīvajiem, jaunībā – impulsīvajiem, vecumdienās – mierīgajiem, tāpat arī atkarībā no otrā partnera puses, taču vienmēr ir svarīgi līdzsvarot. Turpretī garīgajā izaugsmē šie divi personības tipi ārēji izpaužas vēl vairāk, bet iekšēji – līdzsvarojas pašā cilvēkā, otrajā būtībā, kuru cilvēks iegūst.
Kongress Sanktpēterburgā, ievadnodarbība
Jautājums: Mīlestība nozīmē draudzību, turpretī draudzība – mīlestību. Kāpēc starp vecākiem un bērniem ir mīlestība, taču nav draudzības?
Atbilde: Principā šodien nav ne viena, ne otra. Mēs atrodamies tādā paaugstināta egoisma stāvoklī, kad bērni un vecāki pārstāj sajust mīlestību viens pret. Mēs neesam vainīgi, vienkārši tā tas ir.
Šodien cilvēcē mainās daudzas lietas. Cilvēki nevēlas, lai viņiem būtu bērni, nevēlas dibināt ģimeni. Ir tādi, kas piekrīt dibināt ģimeni, taču nevēlas bērnus. Un otrādi, vēlas bērnus, taču nevēlas veidot ģimeni. Vispār viss nav kā vajag. (vairāk…)
Jautājums: Bērnībā man ļoti patika lasīt romānus un rezultātā manī radās kaut kāds ideālu, romantisku attiecību tēls. Kļūstot pieaugusi, es, acīmredzot, pūlējos šo ideālo tēlu īstenot dzīvē un pastāvīgi kļūdījos. Taču sanāk, ka šim tēlam nebija nekā kopīga ar to, kas man patiešām bija vajadzīgs.
Atbilde: Protams, jo šie romāni ir pilnīgi izdomāti un neapraksta patieso iekšējo saikni. Viss mūsu darbs ir tajā, lai atbrīvotos no šiem maldīgajiem tēliem. Daba tīšuprāt liek mums aizrauties ar šiem romāniem, lai mēs viltos un atbrīvotos no šī apmāna, turklāt atbilstoši šim romānam uzzinātu, kā atklāt autentisko mīlestību. Pretējā gadījumā mums šādas iespējas nebūtu.
Patlaban mēs vēl atrodamies šo maldu varā, savu mākslīgo iedomu ielenkumā. Taču attīrot ārējo čaulu un pakāpeniski atklājot sevi, savas vēlmes un īpašības tīrā, „netto” veidā, mēs sasniedzam autentisku iekšējo saikni. Tā būs jau ne iemīlēšanās, bet īsta mīlestība, tāpēc ka mēs vēlēsimies savienot mūsu dvēseles atbilstoši katra garīgajām īpašībām.
Mēs sapratīsim, kādā veidā varam savstarpēji viens otram atdot. Viss mūsu prieks un pārdzīvojumi ir tajā apstāklī, ko es jūtu, kā piepildu savu dzīvesbiedri, bet viņa – mani: katrs dzīvo otrā.
No 198. sarunas par jauno dzīvi, 20.06.2013.
Jautājums: Kādi soļi mums būtu jāveic ģimenē, lai rastu savstarpējo saskaņu?
Atbilde: Tās ir psiholoģiska rakstura mācības. Nepieciešams labāk iepazīt partnera raksturu, sastādīt prasību, viņa rakstura īpašību sarakstu mūsu izpratnē, pieņemt viņa vājības kā dotumu, kuru nav iespējams mainīt. Jāiemācās pieņemt partnera raksturu tādā veidā, kā to dara māte attiecībā pret mīļoto bērnu.
Mums ir zināms, ka 2 – 3 gadu vecumā jau ir iespējams saskatīt bērna rakstura īpašības. Pēc tam 5 – 7 gadu vecumā viņš jau skaidri pauž savu raksturu un to nav iespējams ietekmēt. Mēs esam spiesti to pieņemt un pielāgoties. Mēs redzam, ka dažas no īpašībām viņš ir mantojis no vecmāmiņas, citas no vectēva, no mātes ar tēvu un to visu uztveram ar mīlestību. Tāpat arī partnerī mums ir jāpieņem pat tādas rakstura īpašības, kuras mums nav vēlamas.
Cilvēks nav spējīgs mainīt savu raksturu. Līdz pat dzīves beigām cilvēkā paliek tāda pati attieksme, uzskati, ieradumi, kurus viņš saņēmis bērnībā. Tādējādi tikai savstarpēja piekāpšanās – galvenais, kas spēj izveidot saskanīgu ģimeni, tā ir panākumu formula.
Tad, kad sastopas divas atšķirīgas formas, visu nosaka savstarpējā piekāpšanās, kuru labprāt pieņemam mūsu savstarpējās attiecībās.
No 40. sarunas par jauno dzīvi, 25.07.2012.