Category Archives: Realitātes uztvere

Visuma bērni, 7. daļa

Lielā, attīstītā cilvēce nepievērš uzmanību Visumam, kur mēs varētu atrast visus savus pamatus. Tā plašumos mēs atklātu spēkus, veselus citas matērijas „sabiezējumus” – antivielas utt.

Protams, mēs veicam Visuma pētniecību, bet nepiešķiram tam pietiekamu nozīmi, uzskatot, ka mūsu nākotne ir atkarīga no tā, kurš uzvarēs zemes „skrējienā”, kurš starp mums ir stiprāks, bagātāks, varenāks. Mūsu attīstība nav virzīta uz Dabas izzināšanu, pilnīgu tās atklāšanu un sapratni, kas mums pietrūkst, lai to sasniegtu.

Es varētu pieņemt, ka Visums ir pilnīga atdeve. Jo tas ir izveidojis, radījis visu, sakārto visu un savu spēku kombinācijas rezultātā ģenerē nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēka dabas fenomenus. (vairāk…)

Visuma bērni, 6. daļa

Mēs novērojam Saules sistēmu, kā arī planētas, kas riņķo apkārt citām zvaigznēm. Interesanti ir tas, cik lielā mērā šīs sistēmas ir sarežģītas, visas daļas tajās savstarpēji mijiedarbojas. Tūkstošiem gadu vērojot debesis, cilvēki atklāj tur visdažādākās šādu iedarbību pazīmes, un šīs pazīmes ir pareizas.

Piemēram, mums ir grūti iztēloties, kā uz mums iedarbojas Mēness. Atsevišķas parādības mums ir zināmas, bet īstu zināšanu nav.

Protams, kopumā tādā veidā uz mums iedarbojas daudzi spēki, kuri vēl jāizpēta. Visuma iedarbība ir milzīga, taču slēpta no mums mūsu pašu aprobežotības dēļ. (vairāk…)

Visuma bērni, 5. daļa

Pētot fiziskās Visuma īpašības, bija daudz pārsteigumu. Teiksim, sākumā mēs domājām, ka starojums un daļiņas nevar iziet cauri cietiem šķēršļiem, bet tagad zinām, ka tas tā nav.

Mikropasaule mums patiešām atklājās kā apbrīnojama aina. Vārdu sakot, daudz kas mainījās mūsu izpratnē par Visumu un cilvēka vietu tajā.

Turklāt tas viss ir tādēļ, ka mēs atteicāmies no ideoloģiskas nedalītas pieejas, piekrītot tam, ka pilnībā nesaprotam, nejūtam, nezinām pasauli un esam spiesti sākt pētīt to no „nulles”. Tāpat arī zinātne noraida reliģiju, izgājusi no tās ierobežojumu sistēmas, kas ļoti palīdzēja. (vairāk…)

Visuma bērni, 4. daļa

Cilvēki kuri pēta Visuma likumus, runā ar iekšējām jūtām, ka tas viss ir programma, nodoms. Un pirmām kārtām, šī sistēma noteikti ir vienota. Visas tās daļas ir saistītas viena ar otru. Tas patiešām ir tā, pat mūsu pašreizējā, racionālā prāta ietvaros.

Jo, ja tie visi ir radušies no viena avota ar Lielā sprādziena palīdzību, tad, protams, no tiem laikiem un turpmāk attīstījās, lai arī dažādos virzienos, radot dažādas parādības, taču atbilstoši darbojošās sistēmas likumiem.

Nejaušību nemēdz būt un likumu neievērošana, kas ir tik raksturīgi cilvēku sabiedrībai, Visumā nav iespējama. Visam ir savi cēloņi un sekas. Tas nozīmē, ka Lielā sprādziena sekas saskaņā ar dažādu daļu un spēku mijiedarbības likumiem veido vienu noslēgtu sistēmu. (vairāk…)

Visuma bērni, 3. daļa

Šodien mēs nedaudz esam pavēruši priekškaru uz tumšo matēriju un citiem fenomeniem, tomēr mēs tos nejūtam – tikai izskaitļojam kā saņemto datu rezultātu, postulējam to, kas tajos trūkst.

Mēs nezinām darbojošos dabas spēku avotu, to darbības būtību, attiecības starp tiem. Pašu to pastāvēšanas faktu mēs izzinām kā sekas, nevis kā esamību.

Taču galvenais: viss, ko mēs esam spējīgi apgūt, izzināt, atspoguļojas mūsu piecos maņu orgānos. Un tāpēc, ka katra eksperimenta un pētījumu ķēdītes galā atrodas cilvēks ar saviem pieciem maņu orgāniem, ar savu prātu un sajūtām, ar savu iztēli, ar savu iespēju veidot tos vai citus modeļus un izveidot no tiem kopēju Visuma modeli, tāpēc, protams, visi viņa veidojumi, visi viņa meklējumu rezultāti ir ļoti ierobežoti. (vairāk…)

Visuma bērni, 2. daļa

Nevar teikt, ka cilvēks ir sevi izzinājis, nemaz nerunājot par cilvēci kopumā. Un kā sekas, mēs nevaram izzināt šo pasauli, jo tā sevī iekļauj visus līmeņus: nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko.

Pirmkārt, nevaram tādēļ, ka nezinām sevi. Nākas atzīt, ka pat psiholoģija nav zinātne vārda tiešā nozīmē. Cilvēka būtība mums pastāvīgi paliek zem jautājuma zīmes. Mēs novērojam sevī rezultātus, nezināmas sekas, reakciju uz kaut ko un pat to mēs pētām ierobežotā veidā, būdami atkarīgi un neobjektīvi savos vērtējumos. (vairāk…)

Visuma bērni, 1. daļa

Jautājums: Iziesim „atklātā kosmosā” – visumā, kurš pēc būtības ir devis mums dzīvību. Visums ir universa sistēma, kas sastāv no matērijas un enerģijas. Tā aptver visu mums zināmo pasauli, iekļaujot telpu un laiku.

Visums ir dinamisks. Saskaņā ar Lielā sprādziena teoriju tas evolucionē no sākotnējā punkta, pakāpeniski izplešoties. Visuma procesi noris miljardiem gadu un pakļaujas likumiem, kurus pēta mūsdienu zinātne. Kopumā, ko mēs varam gūt no tā, ko zinām par Visumu? (vairāk…)

Mana mīļotā pasaule

Kongress Čīlē, 2. nodarbība

Jautājums: Ja es izlaboju savu realitātes uztveri, tad, kur notiek izmaiņas – individuāli manī vai visā apkārtējā pasaulē?

Atbilde: Visas izmaiņas notiek tikai cilvēkā. Tu nekad neredzi to, kas atrodas ārpus tevis. Tavā galvā ir ekrāns, uz kura attēlojas visa šī pasaule.

Ja gribi tā redzēt patieso realitāti, tad nepieciešams sasniegt mīlestību pret visiem. Tad viss universs pārvērtīsies vienā vienkāršā gaismā. Nebūs cilvēku un šīs pasaules, paliksi tikai tu, ietverts baltas gaisma okeānā, tas ir, tikai tu un Radītājs. (vairāk…)

Visuma aina, neizkropļota ar egoismu

Mēs neredzam pilnībā visu realitātes ainu vienkārši tāpēc, ka nevēlamies to redzēt. Kā lai iegūstam šādu vēlmi, ja mums tās nav? Patlaban es atrodos starp miljardiem cilvēku, taču es vēlos noskaidrot tikai to, ko es varu no viņiem saņemt: man lietderīgo, jeb bīstamo. Izņemot šo, nekas cits mani viņos neinteresē.

Ja ir iespējams viņus kaut kādā veidā izmantot, tad es to daru. Turpretim, ja es redzu, ka viņi kaut kādā veidā var man kaitēt, tad attālinos no draudiem vai tos likvidēju. Lūk, arī viss, kas mani interesē. (vairāk…)

Tunelis uz antipasauli

Visa pasaule man dalās tajā, kas ir manī un tajā, kas ir ārpusē. Ir mans ķermenis, kas aizņem kādu vietu un pasaule, kas atrodas man visapkārt. Vissvarīgākais man – es pats, bet viss pārējais ir pielikums, kas arī dalās atbilstoši svarīguma pakāpēm atkarībā no tā, cik lielā merā tas dod man labumu vai ļaunumu.

Taču, pieņemsim, es mainu šīs daļas vietām un sasniedzu stāvokli, kad ārējais kļūst man svarīgāks nekā es pats. Līdz ar to es veicu sevī apvērsumu, iekšēju uztveres inversiju, kas veido manī jaunu attieksmi pret realitāti. Es sāku pretējā formā uztvert laika, telpas, kustības, labestības un ļaunuma jēdzienu – viss apgriežas otrādi. (vairāk…)