Category Archives: Metodikas izplatīšana

Durvis vairs nav aizslēgtas

Bāls Sulams „Raksts Zoar Grāmatas nobeigumam”: Visās paaudzēs bija tikai nedaudzi cilvēki, kuri, mērojot garīgos pakāpienus, pacēlās augšup, lai sasniegtu izzināšanu un saplūsmi. Par to sacīts: „Es atradu vienu cilvēku no tūkstoša. Tūkstoš cilvēku ienāk istabā, bet viens nonāk pie gaismas”. Turklāt Mašiaha paaudzē ikviens var nonākt pie saplūsmes un izzināšanas.

Tādā veidā mūsdienās viss tūkstotis nonāks pie gaismas, pie izzināšanas. Protams, tas prasa pūles – pretējā gadījumā mums neizveidosies garīgās tilpnes. Taču no augšienes vairs netiek likti nekādi ierobežojumi un ikviens ceļā var saņemt daudzu cilvēku atbalstu, kuri tiecas sasniegt to pašu. (vairāk…)

Nepieļaut cilvēces degradāciju

Es ne reizi vien sacīju, un šodien mēs acīmredzami pārliecināmies, ka miljoniem cilvēku nonāk aiz aktīvās darbības borta. Viņi saņem minimālo pabalstu, sēž mājās un nezina, ko darīt.

Cilvēks degradē! Vairākus mēnešus atrodoties bez darba, turklāt vēl vairākus gadus, viņš jau ne uz ko nav spējīgs. Viņš kļūst par nelietderīgu sabiedrības elementu, jo atrod no darba. Darbs radīja cilvēku! Meklējumi, saspringums, mācības!

Tāpēc viņš pakāpeniski degradē, pārvēršoties vienkārši par olbatumvielu masu. Un ko ar šo masu darīt?! Tādā veidā tā izies ielās un demolēs visu no vietas. Mēs jau to redzam. (vairāk…)

Apslēpts, sakarā ar to, ka nav vairs vajadzīgs

Bāls Sulams „Vienas pakāpes atklāsme un divu apslēptība”: Dažas kabalas zinātnes nodaļas slēptas tāpēc, ka tās nav nepieciešamas un to atklāšana nesniegs nekādu labumu.

Saprotams, ka runa iet ne par iespējamo zaudējumu, bet par izpratnes skaidrību, kas ļauj pasargāties no nevajadzīgām lietām. Viedo acīs tās tiek uzskatītas par visbriesmīgāko postījumu ieroci. (vairāk…)

Zinātne, kas sagaidījusi savu laiku

Kabalas zinātne atrodas savrup no visām zinātnēm un visiem cilvēciskās darbības veidiem šajā pasaulē. Šī zinātne slēpta no cilvēkiem un vienkārša pirmavotu studēšana mums nelīdzēs to apgūt. Kabalu nesaprast vienatnē, šeit nepieciešama personiska vadība, kas ļaus to apgūt pa īstam un sasniegt to, par ko sacīts kabalas grāmatās.

Kabala nav vienkārši zinātne, tā ir Visuma gudrība. Taču to izzināt iespējams tikai ar īpaša spēka palīdzību, kurš atnāk pie cilvēka un viņu maina, piepildot ar saprāta un jūtu „gaismu”, apgaismojot prātu un sirdi. Tikai tad cilvēks apgūst kabalas zinātni, kļūst par kabalistu. (vairāk…)

Kabala nepieciešama visiem

Jautājums: Kādā mērogā kabalas zinātne izplatīsies pasaulē?

Atbilde: Vienkāršajā dzīvē mēs mācāmies un apmācām savus bērnus. Cilvēkam ir jāzina, kādā pasaulē viņš dzīvo, viņam ir jāzina vispārējās sistēmas likumi, valsts vadīšanas mehānismi, valsts un vietējās varas funkcionēšanas kārtība.

Nedrīkst palikt par nekulturālu cilvēku, līdzīgi dzīvniekam, kurš tikai zina, kur meklēt barību un guļvietu. Nedrīkst aprobežoties tikai ar nopelnīto, ikdienas izpriecām un naktsmītni. Lai gan vairums piekopj tieši tādu dzīvesveidu, taču drīz tas beigsies. Tāpēc, ka radījuma mērķis ir sasniegt Radītāja līmeni, nevis pavadīt dzīvi darbā, bārā un gultā. (vairāk…)

Zīdaiņa kliedziens – satricina pasaules

Mums šķiet, ka mēs nesaņemam momentānu atbildi uz saviem lūgumiem un lūgšanām. Taču tas tā nav, tu acumirklī saņem atbildi. Tu atrodies integrālā sistēmā, kas iekšēji saistīta miljardiem pavedienu. Tāpēc nevar būt, ka tu veiktu kādu darbību: domās, vārdos, darbos un līdz ar to neietekmētu sistēmu. Jebkuras mazākās izmaiņas, kas notiek tevī, satricina visu sistēmu. Šī sistēma reaģē uz jebkuru savu elementu.

Tas ir gluži kā viens organisms, kas reaģē uz jebkuru savu atmiņas šūnu, jebkuru vēlmi. Tu esi saistīts ar visiem un nevari veikt nevienu kustību, neuztraucot ar to visu sistēmu. Visi sāk kustēties, pateicoties tev, un tu pastāvīgi maini sistēmu. Mehāniskas darbības uz sistēmu izraisa minimālu iedarbību un pat vārdi – arī ļoti nelielu. Taču ar savu nolūku tu veic grandiozas izmaiņas visā sistēmā, pat šodien, kad tavs nolūks vēl nav īsti pareizs, taču tu centies to sasniegt. Tu gluži kā zīdainis, kurš pūlas virzīties uz priekšu. (vairāk…)

Skolotājs, kurš vienmēr tev līdzās

Jautājums: Jāuzņemas pilnīgi svešs, egoismam smags darbs un iedvesmojoties no grupas, jāpilda šis darbs visiem spēkiem. Pēc tam, nesasniedzot nekādu rezultātu, jāpiesaista lietai Radītājs kā palīgs un darbinieks un tikai pēc tam var saņemt rezultātu.

Kādā veidā darbības sākumā mēs varam atšķirt neprātu no drosmes un aprēķina? Kur ir šī robeža? Cik smagam jābūt darbam?

Atbilde: Šeit nepieciešams tas, kurš vada procesu un „uz vietas” var attaisnot vai noraidīt jebkuru detaļu, par kuras pielietojumu jāzina izpildītājiem. Viņi maksimāli savstarpēji apvienosies, vēl un vēl, lai rezultātā tomēr vērstos pie viņa. (vairāk…)

Darbs bez jebkādiem kompromisiem

No Rabaša vēstules, nr. 29: Mans tēvs un skolotājs mums apsolīja, ka mērojot viņa ceļu un pildot viņa noradījumus, mēs izpelnīsimies mūžīgu saplūsmi ar Radītāju un ienāksim Valdnieka pilī.

Mums nepieciešams rūpīgi noskaidrot visus noteikumus un likumus, kurus mums noteicis Bāls Sulams un tie jāpilda ar visu precizitāti. Ja mēs novirzīsimies vēl kādā lietā, tad paiesim garām mērķim un pat neatklāsim, ka esam gājuši tam līdzās un nepamanījām. Tāpēc mūsu darbā nepieciešams pedantiski izpildīt katru noteikumu. Šeit mums ir jābūt nelokāmiem, gluži kā klints, tā, lai neviens nespētu novirzīt mūs no ceļa. (vairāk…)

Cilvēks, kurš atklājis ceļu uz atpestīšanos

Septembrī mēs atzīmējām Bāla Sulama, mūsu izcilā skolotāja, piemiņas dienu. Viņš ir apgaismojis mūsdienās visu cilvēci ar gaismu, kas plūst no augšienes. Viņš atklāja mūsu paaudzei kabalas zinātni, lai mēs spētu to izmantot un ar tās palīdzību paceltos no dzīvnieciskās pakāpes uz cilvēcisko, zinātu, kā izpildīt visas darbības un sasniegt savu acu atvēršanos. Tikai tādā veidā mēs varam redzēt, kur patiesībā atrodamies, pašiem to nemanot.

Bāls Sulams bija tik lielā mērā izcils cilvēks, ka mēs pat pienācīgā veidā nespējam novērtēt un pateikties par to, ko viņš izdarījis. Mums jābūt viņam pateicīgiem par savu garīgo dzīvi tādā pašā mērā, kā esam pateicīgi tēvam un mātei par sava dzīvnieciskā ķermeņa dzīvi. Tikai tā nav materiālā dzīve, bet garīgā, kurā mēs sasniedzam mūžību un pilnību, augstākās pasaules, tādu stāvokli, kuru patlaban pat nav iespējams iedomāties. (vairāk…)

Raugos pasaulē un pārdzīvoju līdzi tās ciešanām

No Rabaša raksta „Mīlestība pret tuvāko”: Raugos uz mazu punktiņu, kas dēvēts par mīlestību pret tuvāko un domāju par to, ko es varu darīt, lai sniegtu prieku visiem pārējiem?

Un noraugoties uz cilvēkiem, redzu viņu ciešanas, slimības un katra personīgo sāpi, tāpat arī visas sabiedrības kopējās ciešanas, tas ir, karus starp tautām. Taču, izņemot lūgšanu, man viņiem nav ko dot un tas tiek dēvēts „pārdzīvot līdzi sabiedrības ciešanām”. (vairāk…)