Pats stiprākais un efektīvākais kontakts ar Radītāju rodas mācību laikā. Tādējādi mācību laiks – vienmēr lūgšanas laiks.
Kabalisti savas grāmatas uzrakstīja ar nolūku, lai sākumā ar to palīdzību mēs pievilktu gaismu, kas atgriež pie avota. Taču, kad mēs ar tās palīdzību jau sasniedzam garīgo pasauli, tad grāmatās uzrakstīto izzinām jutekliski, garīgajās sajūtās.
Sacīts: “Es radīju ļaunuma sākotni un līdzekli tā labošanai, kurā apslēpta gaisma, kas atgriež pie avota.”. No sacītā saprotams, ka pašam neko nav iespējams sasniegt – tikai ar lūgumu, lūgšanu.
Tāda tieksme pāriet uz atdeves nolūku, par labu citiem, lai arī ne patiesi, bet pilnīgi pretrunā ar pagaidām mūsos valdošajām vēlmēm – dēvēts par lūgšanu, vai MA”N pacelšanu augšup.
No Rabaša raksta: Kāpēc sacīts, ka “Radītājs izdziedē salauztās sirdis”? Tāpēc, ka cilvēkam galvenais – sirds, jo tā ir tilpne, kas paredzēta augstākai gaismai. Taču, ja tilpne salauzta, tad viss, ar ko tā tiek piepildīta – līst laukā uz ārieni.
Zoar Grāmata. Priekšvārds. Raksts “Svētīšanas mērķis”, 16. p.: … Tādējādi svētīšanā, ar kuru cilvēks svēta Radītāju, viņš atmodina svētību no augšienes, kas piepilda visas pasaules.
Zoar Grāmata. Priekšvārds. Raksts “Visu 14 baušļu vispārējā noskaidrošana un to sakarība ar septiņām sākotnējām radīšanas dienām”, 1. p.: … Rabīns Šimons izskaidro 14 baušļus, kas iekļauj sevī visus 613 baušļus, tāpat kā arī septiņas sākotnējās radīšanas dienas ietver sevī septiņus gadu tūkstošus.
Tādējādi viņš samēro tos ar septiņām sākotnējām radīšanas dienām un katru no baušļiem saista ar dienu, kura uz to attiecas. Sakaņā ar to, ka tās ietver sevī visus 613 baušļus, tad nepieciešams pielikt pūles, lai tos pildītu katru dienu.