Viedoklis (O.Blanšars, SVF galvenais ekonomists): 2011. gada sākums deva cerību, ka pasaules ekonomika pakāpeniski atveseļosies, tomēr gads tuvojas beigām, bet ekonomikas atveseļošanās ir apstājusies, investori domā par eiro zonas sabrukšanas iespēju, realitāte var izrādīties sliktāka nekā 2008. gadā. (vairāk…)
Viedoklis (Pols Žorions, „La Tribune”, Francija): Mūsu nākotne, pat mūsu pestīšana nav atkarīga ne no ekonomistiem, ne vadītājiem.
Kapitālisms vienmēr ir bijusi nestabila sistēma, tas vienmēr ir izraisījis īpašuma koncentrāciju, kas galu galā apgrūtina visa mehānisma darbu. Katras krīzes gadījumā kapitālismu cenšas glābt ar vispārējas mobilizācijas palīdzību. (vairāk…)
Ziņojums: Vācieši gadā izmet 11 miljonus tonnu produktu. Pasaulē no bada cieš 1 miljards cilvēku, 80 miljoni eiropiešu dzīvo zem nabadzības sliekšņa, 18 miljoni saņem pārtikas palīdzību. Pat pēc derīguma termiņa beigām daži produkti vēl ir derīgi lietošanai.
Jāsaīsina laiks un produktu piegādes attālums, lai izvairītos no to bojāšanās transportēšanas laikā. Ražotāji un veikali stimulē patērētājus iegādāties vairāk kā viņiem īstenībā ir nepieciešams – rezultātā puse no produktiem nonāk atkritumos.
Replika: Vienīgi pareizai produktu sadalei jau būtu jāatbrīvo pasaule no bada. Taču to nav iespējams izdarīt bez iedzīvotāju audzināšanas.
Jautājums: Jūs klāstāt, ka visa mūsu attīstība paredzēta, lai ieaudzinātu mūsos apzināšanos par to, kas mēs esam. Kas tad mēs esam?
Atbilde: Pirmkārt, mēs neesam dzīvnieki, kuri eksistē savā ķermenī un rūpējas tikai par to, kā to aizpildīt.
Otrkārt, mēs esam ne vien egoistiskas būtnes, kurām jāizdabā savam ego, kurš rotaļājas ar mums un grūž uz dažādiem maldīgiem mērķiem, kuri mums sagādā vienas ciešanas visas dzīves laikā. Kā sacīts: „Cilvēks nomirst nesasniedzis pat pusi vēlamā”. Tas ir, neviens nav apmierināts ar savu dzīvi un nomirstot neko nepaņem līdzi. Turklāt patreiz mēs nonākam pie tāda stāvokļa, kad paliksim tukšā pat vēl līdz miršanai. (vairāk…)
Viedoklis (K.Kevorkjans): Tad, kad zinātne pēta zemi kā dzīvu organismu, kā esību var pieņemt, ka cilvēki ir dzīves uz zemes kopsakarības daļa.
Reiz sensenos laikos, kad mēs bijām mednieki un lasītāji (ogu, sēņu), cilvēki dzīvoja harmonijā ar dabu, nevis atsevišķi no tās. Mēs neuzskatījām sevi par pārākiem par dabu un bijām ar to saistīti. (vairāk…)
Jautājums: Psiholoģijā krīze tiek aprakstīta kā sāpīga parādība, taču, ja cilvēks to pārvar, nepadodas, tad notiek pāreja uz jaunu līmeni, kur tiek atbrīvots enerģijas milzums un cilvēks sāk dzīvot jaunu dzīvi.
Atbilde: Vēl jo vairāk, jebkura slimība tāpat ir izveseļošanās akts no kaites.
Pieņemsim, notika kāds bojājums. Pašlaik tas kaut kādā veidā labojas, kompensējas. Tieši šo laika posmu, kad tas tiek kompensēts, labots, mēs uzskatām kā slimību. Taču īstenībā – tā jau ir labošanās. (vairāk…)
Mūsu pasaulē taisnīgums un vienlīdzība nevar pastāvēt. Tāpēc, ka mēs sākotnēji neesam vienādi. Tad kāpēc mēs uzstādām pretenzijas cilvēkiem, ja pati daba radījusi mūs tik dažādus. Turklāt, kāpēc mēs joprojām tiecamies uz vienlīdzību, ja tas ir pret pašu dabu?
1% bagāto pārvalda 35% pasaules bagātību. 10% ģēniju, cītīgu, prasmīgu – un tā bija vienmēr! Neatkarīgi no valstīm, turīgu cilvēku nav vairāk par 20%. Šis fenomens ir pazīstams kā „Pareto parādība”. Bez tam sabiedrības augšējos 20% ietilpst, savukārt, augšējie 20% – un tā pēc mēroga. Gala rezultātā, tas, kurš atrodas sabiedrības augšgalā ir apveltīts ar vislielāko varu un ietekmi. Dabiski, ka šis fenomens pretstatā Gausa sadalījuma „vidējiem” rādītājiem. (vairāk…)
Ziņojums: Ohaio štata (ASV) universitātē tika veikts interesants eksperiments: 1994. gadā tur izveidoja divus purvus un atstāja tos mierā. Vienā purvā tika iestādīti 13 parastākie augi, bet otru zinātnieki atstāja mātes dabas uzraudzībā.
Rezervuāros pastāvīgi tika iesūknēts ūdens no blakusesošās upes – viss kā parastajā dzīvē. Šodien abos purvos ir aptuveni vienāds sugu daudzums un to ir gandrīz par 100 vairāk salīdzinājumā ar sākotnējo.
Replika: Tas viss liecina par to, ka sākotnējie nosacījumi nav būtiski: pats svarīgākais – ļaut pārpurvojušām teritorijām attīstīties dabiskā ceļā. Mums ir iespēja atgriezties pie dabas, atstāsim to mierā, aprobežosimies tikai ar nepieciešamo dzīvei – un dažu gadu laikā mēs atklāsim, ka atkal dzīvojam veselā pasaulē.
Viedoklis (K. Griščenko, Ukrainas ārlietu ministrs): Pasaulē top jauna starptautisko attiecību sistēma, kurā ASV zaudē pasaules līdera lomu.
Mūsdienu pasaules ģeopolitiskā krīze – tā ir līderisma krīze. Divpolu pasaule zudusi uz mūžu. Turpat nonākusi arī vienpolu. Tās nomaina daudzpolu pasaule. Ģeopolitiskā sapratnē mēs atrodamies uz jaunas realitātes sliekšņa.
Replika: Pasaule drīz apzināsies, ka tad, kad visi ir atkarīgi no visiem, var nonākt tikai pie pasaules slaktiņa vai „izlīguma”, – tas ir, sadraudzības starp vienlīdzīgiem. Tā arī būs jaunā realitāte.
Mums jāsaprot, ka mums sagatavota laba, lieliska attīstība. Pretī savam postošajam egoismam mēs saņemam gudrības piedevu – un šie divi spēki mūsos spēj palīdzēt mūsu virzībai uz priekšu.
Šeit mums rodas iespēja saprast, kur atrodas mūsu brīvā izvēle. Tā atrodas tieši vidū starp šiem diviem spēkiem. No vienas puses, mums ir „slikts” spēks, bet no otras puses, labs saprātīgs spēks, kas mums paredzēts kā palīgs. Mē taču esam cilvēki, mēs ļoti vērtējam un cienam gudrību. Tad, lūk, starp slikto dabu un gudro prātu mēs varam atrast mums pareizo, labo ceļu, tāpat arī nedzīvajai, augu un dzīvnieku dabai, tas ir, ekoloģijai. Tad mēs ienāksim kopējā harmonijā ar visām dzīvības formām, ar kopējo Dabu. (vairāk…)