Mēs esam nopietni sapinušies, par cik dzīvojam pasaulē, nezinot, kādēļ un kāpēc.
Esam sliktāki par visiem citiem veidojumiem, jo viņi par to pat nedomā, viņiem nav vēl papildus vēlme, kas paceļas virs ķermeniskajām vajadzībām. Viņiem ir pilnīgi pietiekoši nodrošināt sevi ar bāzes vajadzībām: uzturs, sekss, ģimene un tas arī viss. Tāda ir dzīvnieciskā pakāpe. Daži no cilvēkiem arī rūpējas vienīgi par to, – tas ir, nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa vēlmēm cilvēkā. Taču bez visa tā, mūsos ir arī cilvēciskā vēlme, kas izvirza jautājumu par jēgu un būtību: „Kādēļ es dzīvoju?” – un paceļas nedaudz augstāk par dzīvniecisko pakāpi.
Tad cilvēkam vairs nepietiek ar to, ka viņš vienkārši eksitē šajā pasaulē. Viņš vēlas uzzināt, kas viņš ir, no kurienes nācis un kāda ir viņa dzīves jēga. Šī vēlme kopējā skalā ieņem nākamo pakāpi pēc vēlmēm, kas virzītas uz ēšanu, seksu, ģimeni, goda apliecinājumiem un zināšanām. Es vēlos izzināt savu būtību, savu misiju, un šī prasība aizēno visu pārējo. Tieši šī prasība pa īstam nogāž mani līdz „dzīvnieciskajai” pakāpei. Labi, lai tā būtu, ja dzīvoju „dzīvniecisku” dzīvi un par to nezinu. Taču pašlaik savās vēlmēs es esmu cilvēks, bet sajūtās un sapratnē – „dzīvnieks”. Tas satriec mani pīšļos, es vienkārši nespēju tādā veidā eksistēt arī tālāk. (vairāk…)
Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un reliģija -
Nav komentāru→