Kad uzpūtīs vējš, spēlēs vijole
Pirms sākt lasīt vai klausīties tekstu, kurš nes sevī garīgo informāciju, nepieciešams, pirmām kārtām, noskaņot sevi uz to vietu, kurā mēs atklājam garīgo. Rakstīts, ka „No mīlestības pret radījumiem (tas ir, no mīlestības pret biedriem) nonāk pie mīlestības pret Radītāju”. Tādēļ mums no paša sākuma jāiedomājas grupa, pareiza mūsu savstarpējā saikne, kuras iekšienē mēs gaidām atklāsmi.
Visa kabalas zinātne veltīta Radītāja atklāšanai radījumiem. Un panākumi atkarīgi no tā, cik pareizi es iztēlojos šo atklāsmes vietu, tas ir, viņa nosacījumus: tieksmi pēc viņa, augsto vērtējumu, pateicību un tostarp ciešanas, – labus un sliktus iespaidus, tas ir, lielu iedvesmu un milzīgu izmisumu – visu kopā.
Taču rezultātā es koncentrējos uz tādu realitāti, kurā gaidu Radītāja atklāsmi – atdeves īpašību, kas apslēpti valda pār visu universu. „Nav neviena cita, izņemot Radītāju” – mīlestības un atdeves spēka. (vairāk…)
Starp mums ir īsta siena: no vienas puses – radījums, no otras puses – Radītājs. Un kā tu iedomājies iziet cauri šai siena? Ja no tās puses – viscaur atdeve, bet no mūsu puses – vienīgi saņemšana, un starp mums nav nekādas saiknes?! Šī saikne vienkārši nevar būt, it kā no vienas puses „plus”, bet no otras – „mīnus”, un divi šie poli nevar nekad sastapties.
Garīgais veidojas uz novirzēm no tā, uz nesaskaņām, kuras mostas cilvēkā ar nolūku, lai izveidotu viņā pareizu attieksmi pret sistēmas, kura pār mums valda, atklāšanu. Šī sistēma patreiz no mums ir slēpta, jo mums nav spēju, lai to atklātu. Esam izveidoti no vienas vēlmes baudīt.
Kad savienojamies jau virs Faraona, tas nozīmē, ka tiek izlabotas atdodošās vēlmes, kas simbolizē Hanuka svētkus, Hanukālo sveču aizdegšanu.
Radītājs liek cilvēka roku uz labu likteni un teic: „Paņem to sev!” Viņš dod cilvēkam vēlmi, modina viņā jautājumu par dzīves jēgu, iespaidus – iekārto viņam visu, atvedot uz tādu vietu, kur viņš var sevi realizēt, tas ir, saņemt atbildes uz saviem jautājumiem.
Pavasarī mēs plānojam novadīt kongresu Amerikā un jācenšas, lai tas noritētu ne zemākā līmenī, un es ceru pat vēl augstākā kā tikko notikušais starptautiskais kongress Telavivā. Visām valstīm ir jāpiedalās šajā kongresā, lai justu, ka mēs visi esam kopā.
Jautājums:
Mūsu attīstības būtība ir tajā apstāklī, lai to saprastu, izjustu un pašam to vadītu. Taču kā to izdarīt? Tādējādi ir sacīts: „Cilvēk, palīdzi tuvākajam”. Tā vairs nav egoistiska attīstība kā bija iepriekš, iepriekšējos līmeņos: nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā, kā arī cilvēka attīstībā nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā pakāpē, kur viņš neapzināti pildīja sava egoisma pavēles.
Zoar, nodaļa “Šemot”, 40.p.: Mēs atveram mūsu acis, redzam: svētie rati dodas savā ceļā.