Sacīts, ka spēks, kurš nāk no augstākās pasaules un atbilst zāles stiebriņam mūsu pasaulē, dod triecienus šim zāles stiebriņam, piespiežot to augt saskaņā ar savu uzdevumu. Šie triecieni tiek sajusti prātā un sajūtās, taču vispirms – sajūtās. Mēs esam jutekliska tilpne, vēlme baudīt un zem triecieniem tā dreb.

Trieciens nonāk pie vēlmes, kad tā piepeši atklāj, ka iepriekšējie tās priekšstati bija nepareizi. Trieciena uzdevums – iegremdēt cilvēku daudzkārt dziļākā sajūtā. Līdzīgi āmuram, kas iedzen naglu kokā, trieciens mūs iegrūž dziļāk vēlmes materiālā. Tad mēs sākam savādāk just un saprast to dziļākās uztveres detaļās.

Trieciena rezultātā esmu sapinies, es zaudēju kontroli. Taču patiesībā tā arī jābūt: jo tālāk cilvēks virzās uz priekšu, jo vairāk triecienu nāk pār viņu. Katru sekundi viņš sapinas un atklāj sev ko jaunu, atkal un atkal. Jūs vēl sajutīsiet sevī, kā iekšienē pastāvīgi, nepārtraukti klakšķina šis mehānisms. Mazi triecieni reizi pēc reizes iedzen mani apjukumā, tādā veidā palīdzot arvien vairāk saprast, arvien vairāk just.

Tomēr, lai patiešām sajustu ko jaunu, nepieciešams iziet vairums šādu pavērsienu. Jucekļu vienmēr ir vairāk nekā jūtu un tikai pēc daudzkārtīgas jezgas atnāk jauna sajūta. Pēc tam atkal jucekļu un mazu cerību staru rinda – un atkal jauna sajūta.

Īsāk sakot, triecieni nes labumu, tāpēc ka tos izdāvā „eņģeļi” – spēki, kas atbild par mūsu attīstību.

No nodarbības, raksts „Kabalas zinātnes būtība”, 25.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Ko nozīmē Toras noslēpumi, kurus nedrīkst izpaust, izņemot to nodošanu mutiski mājiena veidā no viena kabalista otram, kurš saprot tos ar savu prātu?

Atbilde: Kabalas zinātne tika nodota ķēdes secībā, sākot no pirmā cilvēka, kurš to atklāja – Ādama Rišona un tālāk. Divdesmit paaudžu gaitā, sākot no Ādama un līdz Ābrama laikiem, bija priekšdarbu periods, kad zinības tika nodotas ķēdes secībā no viena otram.Taču pēc Ābrama sākas šo zinību izplatīšana plašumā, gluži kā pa koka zariem, jo Ābrams tās sāka nodot visiem.

Nav iespējams izskaidrot vārdiem, kādā veidā tiek nodotas zināšanas „no mutes mutē no viena kabalista otram, kurš saprot ar savu prātu”. Šeit neiet runa pat par mūsu pasaules cilvēkiem – šādai zinību nodošanai kabalists var atrasties fiziskajā ķermenī un arī neatrasties tajā, tas nav svarīgi. Notiek savstarpēja mijiedarbība starp kopīgās dvēseles tilpnēm, tā ir vienīgā realitāte, un šajā sistēmā pastāv šādi nosacījumi, šāds gaismu nodošanas likums.

Runa iet par tāda līmeņa garīgajām īpašībām, kad no redzes loka un aprēķina izzūd fiziskie ķermeņi, cilvēki. Šeit iet runa par atdeves un saņemšanas jēdzieniem tīrā veidā, un pastāv nosacījumi, pie kuriem viena tilpne var nodot kaut ko citai tilpnei. Tas ir ļoti augsts līmenis – Acilut pasaules GA”R līmenis, kurš pagaidām atrodas ļoti tālu no mums.

No nodarbības: „Priekšvārds TES”, 25.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Skolotājs un skolnieks - Nav komentāru→

Mans prāts un manas jūtas, visas manas pašizpausmes, roka, kura raksta, ausis, kuras dzird, – viss manī iekārtots attiecīgi šai pasaulei. Ar savu esošo dzirdi es nevaru sadzirdēt eņģeļu dziesmu. Iespējams, kāds varbūt to dzird, taču tādā gadījumā viņš nav vesels. Esmu ierobežots noteiktā uztveres diapazonā un nespēju izrauties ārpus tā robežām.

Un attiecīgi es nevaru izpaust to, ko nesajūtu – parādības, kuras paliek ārpus maniem maņu orgāniem. Pieņemsim, esmu apgarots ar ideju par garīgo pasauli, manī kas notiek, kaut kas izpeld, uzliesmo… Taču, kā to izpaust? Gribot negribot es vēršos pie vārdiem analogiem, kas apraksta līdzīgas parādības. Piemēram, es stāstu par garastāvokļa augšupejām un kritumiem attiecībā pret kaut ko fiziskajā stāvoklī, taču nebūt ne īstenajos, garīgajos pacēlumos un kritumos.

Mēs vienmēr ņemam mūsu pasaules vārdus, jo citu vārdu mums nav. Turklāt, ja mēs izmantojam citus vārdus, piemēram AVAJa (הויה), tad mums tā ir „mantra”, slepenais kods. Mūsu pasaulē nav analogu līdzīgiem garīgajiem terminiem. Kabalisti līdz tiem nonāca, kad bija izzinājuši atbilstošas garīgās parādības un redzēja, ka to zari neaizsniedzas līdz mūsu pasaulei. Šeit nav Augstākā spēka (Elokim), nav „eņģeļu”. Un tas nozīmē, ka man jādod tiem nosaukumi, piešķirot attiecīgo spēku vārdus, vai arī jādod tiem nosaukumi, kuri nenāk no autentiskas uztveres. Un tad es ņemu šos nosaukumus no gaismu un tilpņu savstarpējās saiknes. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabalas valoda, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Kabalas zinātnes būtība”: Lai skolniekiem nodotu zināšanas, kabalistam jālieto absolūti precīzi apzīmējumi. Ja zinātnieks kļūdās pat vienā neveiksmīgi izvēlētā vārdā, ar to viņš novedīs pie sajukuma un pārējie nesapratīs sacīto. Tādējādi vispirms nepieciešams izpētīt saknes un zara likumu, kas nosaka attiecības starp pasaulēm.

Balstoties uz augstāk sacīto, mēs varam saprast simtprocentīgu kabalas zinātnes patiesumu.

Ķīmijā, piemēram, tiek izmantotas garas formulas, kuras apzīmē vielas sastāvu. Nosaukums apraksta materiālu, tā komponentus un savstarpējo mijiedarbību. Taču pašas formulas un nosaukumi tā ir tikai ārējā izteiksme. Lai tos saprastu, sākumā jāiemācās valoda, kurā tie uzrakstīti. Ja kāds cits zinātnieks, kuram nav zināmi mūsdienu ķīmijā pieņemtie nosaukumi un veikto pētījumu rezultāti, sāks pētīt tās pašas parādības, viņš aprakstīs tās savā valodā un piešķirs pilnīgi citus nosaukumus. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un citas zinātnes, Kabalas valoda - Nav komentāru→

Jautājums: Tad, kad mēs runājam par Israēla tautu, par ebrejiem, ko mēs ar to domājam?

Atbilde: Ābrama mācekļi, kuri kopā ar viņu iznāca no Babilonijas, dēvēja sevi par „Israēlu”, tas nozīmē: „taisni pie Radītāja” (jašar-eļ). Tāpat arī viņi nosauca sevi par „jūdiem” (jehudim) – no vārda „vienotība” (ihud), par cik vēlējās apvienoties. Arī tāpat viņi nosauca sevi par „ebrejiem” (ivrim – עברים) – no vārda „pāriešana” (maavar – מעבר), par cik vēlējās pāriet no pakāpes uz pakāpi. Visi nosaukumi tiek doti saskaņā ar vektoru, atbilstoši tieksmei.

Kopumā pastāv saņemošā vēlme. Tās mazākā daļa tiek dēvēta „Bnei Baruh” (BB). Cita, lielāka daļa, tiek dēvēta „Israēla tauta Israēla zemē”. Vēl lielāka daļa tiek dēvēta „Israēla tauta trimdā”. Un visbeidzot ir daļa ar nosaukumu „pasaules tautas”. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas, Senā Babilonija - Nav komentāru→

Rambams, Mišna Tora, likumi par elkdievību: Četrdesmit gadu vecumā Ābrams iepazina savu Veidotāju, piecēlās kājās un skaļi uzsauca visai tautai, vēloties cilvēkiem darīt zināmu, ka ir viens Dievs visai pasaulei un ir jākalpo Viņam.

Pulcēdams cilvēkus, viņš devās no pilsētas uz pilsētu, no zemes uz zemi, līdz viņam pievienojās tūkstoši un desmiti tūkstošu. Un tie – Ābrama māju cilvēki. Viņš iesakņoja viņu sirdīs diženu sakni un sacerēja par to grāmatas. Un šis pamats stiprinājās starp Jēkaba dēliem un starp tiem, kas viņiem piebiedrojās un pasaulē radās tauta, kas zināja Radītāju.

Tie ir avoti, ebreju tautas pamats. Pirms apmēram trīs ar pusi tūkstošiem gadu Ābrams, viens no seno babiloniešu priesteriem, atklāja, ka visu pārvalda Augstākais spēks, labestīgs un darošs labu. Šī spēka mērķis – novest visu pasauli, visus cilvēkus pie saplūsmes ar to, lai katrs varētu sajust, ka viņš ir dalībnieks starp visiem, ka visa realitāte ir pievienota viņam. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Senā Babilonija - Nav komentāru→

Zoar Grāmata, nodaļa „Emor”, 140. p.: Pesahā ir septiņas dienas, un arī Sukotā ir septiņas dienas. Pilnīgs Sukot svētku prieks izpaužas citā dienā, Šemini Aceret (Sukota svētku astotā noslēguma diena). Kāpēc tad septiņas dienas nav Šavuotā? Tāpēc, ka Šavuots ir Toras dāvāšanas laiks, tas ir pats svarīgākais laiks. Pesahs – labā līnija, Sukots – kreisā līnija, bet Šavuots – vidējā līnija, kas iekļauj sevī šīs divas līnijas. Un tādā gadījumā septiņām dienām tajā jābūt pat vairāk nekā Pesahā un Sukotā.

Pesahs, Šavuots, Jom Kipur (Tiesas Diena), Roš Hašana (Jaunais Gads), visi svētki un vispār visas gada dienas ir garīgo kāpņu pakāpes. 6000 gadu (viss pasaules labošanās periods) dalās trijos posmos, kur katrs posms ietver 2000 gadu, kad atklājas kelim/ vēlmes HABAD, HAGAT un NEHiJ, vai pasaules Brija, Ecira, Asija.

Dvēseles, kas atrodas šajās pasaulēs, darbojas tā, ka ar šīm pasaulēm paceļas augšup uz Acilut. Pacēlušās Acilut pasaulē, tās izzina šos īpašos svētkus, sestdienas un nedēļas dienas. Tāpēc šeit runa iet par garīgajiem stāvokļiem, un Zoar Grāmata skaidro, kāpēc Šavuotā nav septiņas dienas kā Pesahā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, ZOAR - Nav komentāru→

Kongress Novosibirskā, 1. nodarbība

Kabala – īpaša zinātne, kas principā izskaidro visu. Taču tā ir jāizzina. Šī zinātne tiek izzināta ne ar to prātu un ne ar tām vēlmēm, ar kuriem esam piedzimuši, – ne caur mūsu būtību.

Mēs piedzimstam “dzīvnieciskajā” līmenī, un mums jāattīsta sevī nākamā līmeņa īpašības – pakāpi “Cilvēks” (“Ādams”), kas nozīmē: “līdzīgs” (dome) Augstākajam spēkam.

Materiālajā realitātē mēs tāpat arī saņemam visus iespējamos signālus no apkārtējās pasaules atbilstoši mūsu līdzībai ar to. Atkarībā no tā, kādā diapazonā un ar kādu jutību strādā mani dzirdes, redzes un pārējie maņu orgāni, es arī uztveru apkārtējo pasauli, lai gan tajā  pastāv vēl milzīgs frekvenču, visu iespējamo avotu daudzums, kurus es neuztveru. Tādējādi es uztveru pasauli tikai tajā diapazonā, kurā noskaņoti mani maņu orgāni vai ierīces, kuras es varu radīt, lai šos diapazonus paplašinātu un ne vairāk. Mēs neradām to, kā mums nav, mēs tikai palielinām to, kas mums ir. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Kāda ir kabalas zinātnes būtība?

Pastāv radījums – „materiāls”, vēlme baudīt. Tas tiešā veidā reaģē uz gaismu un nespēj veikt patstāvīgi nevienu kustību. Atbilstoši tam, kādā pakāpē un formā gaisma uz to iedarbojas, tādā veidā radījums arī atsaucas.

Bez tam radījumā ir arī gaismas, Augstākā spēka, Radītāja, vēlmes sniegt baudu dzirkstele. Un ja šo dzirksteli atmodina gaisma, tad šī dzirkstele reaģē uz gaismu citādāk. Saņemošā vēlme vienkārši tiecas pēc gaismas: „Es vēlos tevi aprīt”. Turpretī dzirkstele saka: „Es vēlos tev pielīdzināties”, jo pati ir izcēlusies no gaismas

Tad radījumā rodas saskaņas trūkums, pretrunas:

•   Viena daļa mudina to „aprīt” visu, jo gaisma neienāk vēlmē tiešā veidā, bet tikai „mirgo”, atspoguļojoties vienās vai otrās lietās. Vēlme tām seko, uzskatot, ka tās palīdzēs tai kaut ko sasniegt. Līdz ar to egoisms tikai pieaug, pastāvīgi vēlas ko vairāk un vienmēr paliek tukšs, līdz cilvēks nomirst, kā sacīts: „nesasniedzis ne pusi no vēlamā”.

•   No otras puses, aizdegoties, dzirkstele virza cilvēku uz aizvien apzinātākām labošanām. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabalas izplatīšana - Nav komentāru→

No Bāla Sulama raksta „Miers pasaulē”: Pastāv divas varas, kas darbojas attīstības procesā:

•   viena no tām – „debesu vara”, kas garantē visa ļaunā un kaitējumu nesošā atgriešanos pie labā un noderīgā, taču „savā laikā” – lēnā un sāpīgā ceļā, kad „attīstības objekts” izjūt sāpes un briesmīgas ciešanas, atrodoties zem attīstības veltņa, kas piespiež to pie zemes ar ārkārtīgu cietsirdību.

•   otra – „zemes vara”, pārstāv cilvēkus, kuri paņēmuši savās rokās varu pār minētajiem attīstības likumiem un kuriem ir dots pilnībā atbrīvoties no laika važām. Viņi ievērojami paātrina galējās stadijas sasniegšanu – savas nobriešanas un labošanās nobeigumu, kas nosaka viņu attīstības beigas. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→