Ja garīgais ceļš tiktu sajusts kā patīkams, izdevīgs mūsu personīgajai dabai, mūsu egoismam, tad kurš no tā atteiktos? Visa pasaule mestos pie mums mācīties un apsēstos pie mācību sola. Ikviens atnāktu, ja sajustu tajā baudu un saldmi.

Neviens neatteiktos no tādas vilinošas iespējas atklāt savam skatienam nākotni, un saņemt visas zinības. Mūsu ego mūs stumtu uz priekšu, vilktu, neliktu ne sekundi mierā. Skaudība, baudkārība, godkāre cilvēkā degtu, solot viņam visus iespējamos šīs pasaules un augstākās pasaules piepildījumus, Paradīzes Dārzu. Tas viss viņu iedvesmotu un arvien stiprāk sev pievilktu.

Protams, tā tas nav un mums ir grūti saprast un nav iespējams piekrist tam, ka visa realitāte, izņemot mūs pašus, pretēja tam, ko mēs redzam. Īstenā realitāte ir pilnīgs piepildījums un bauda, augstākā spēka atklāsme. Tas viss atklājas atbilstoši atdeves īpašības pakāpei, kuru cilvēks iegūst. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Mēs esam nopietni sapinušies, par cik dzīvojam pasaulē, nezinot, kādēļ un kāpēc.

Esam sliktāki par visiem citiem veidojumiem, jo viņi par to pat nedomā, viņiem nav vēl papildus vēlme, kas paceļas virs ķermeniskajām vajadzībām. Viņiem ir pilnīgi pietiekoši nodrošināt sevi ar bāzes vajadzībām: uzturs, sekss, ģimene un tas arī viss. Tāda ir dzīvnieciskā pakāpe. Daži no cilvēkiem arī rūpējas vienīgi par to, – tas ir, nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa vēlmēm cilvēkā. Taču bez visa tā, mūsos ir arī cilvēciskā vēlme, kas izvirza jautājumu par jēgu un būtību: „Kādēļ es dzīvoju?” – un paceļas nedaudz augstāk par dzīvniecisko pakāpi.

Tad cilvēkam vairs nepietiek ar to, ka viņš vienkārši eksitē šajā pasaulē. Viņš vēlas uzzināt, kas viņš ir, no kurienes nācis un kāda ir viņa dzīves jēga. Šī vēlme kopējā skalā ieņem nākamo pakāpi pēc vēlmēm, kas virzītas uz ēšanu, seksu, ģimeni, goda apliecinājumiem un zināšanām. Es vēlos izzināt savu būtību, savu misiju, un šī prasība aizēno visu pārējo. Tieši šī prasība pa īstam nogāž mani līdz „dzīvnieciskajai” pakāpei. Labi, lai tā būtu, ja dzīvoju „dzīvniecisku” dzīvi un par to nezinu. Taču pašlaik savās vēlmēs es esmu cilvēks, bet sajūtās un sapratnē – „dzīvnieks”. Tas satriec mani pīšļos, es vienkārši nespēju tādā veidā eksistēt arī tālāk. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un reliģija - Nav komentāru→

Jautājums: Ko nozīmē: „kabalisti novadīja gaismu cilvēkiem”? Tāpēc ka viņi vienkārši mainīja savu uztveri?

Atbilde: Kabalisti – cilvēki, kuri pāriet mahsomu, iekļaujas Augstākajā vadības sistēmā un ar savām vēlmēm laboties iegulda šajā sistēma savu aktivitāti.

Mēs to apgūstam Augstāko pasauļu sistēmā, kura atrodas pasīvā stāvoklī un strādā it kā tukšgaitā – tajā ir tikai hasadim gaisma. Taču, kad tur iekļaujas mūsu izlabotās egoistiskās īpašības, tad tajā parādās hohma gaisma un sistēma sāk strādāt. It kā tu piedotu gāzi un mašīnas motors sāk strādāt nevis tukšgaitā, bet augstāk par to – tas pats arī šeit.

Tāpēc kabalisti, kas sevi izlabojuši, būdami visas sistēmas daļas – gan mūsu, gan Augstākās – pievienoja šai sistēmai savu gaismu. Savām izlabotajām egoistiskajām vēlmēm viņi pievienoja hohma gaismu, un tāpēc visa sistēma strādā jau ar citiem apgriezieniem. Tas ir, tā spēj jau mūs pieņemt, apstrādāt mūs un iekļaut sevī, un tas ir šo kabalistu nopelns. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Kabalas izplatīšana - Nav komentāru→

Jautājums: Kā epigrāfu rakstam „Miers” Bāls Sulams min citātu no pravieša Jesajas sacītā: „Vilks dzīvos līdzās jēram, un tīģeris gulēs līdzās kazlēnam un telēns un jauns lauva, un vērsis būs kopā, un mazs zēns pār tiem valdīs”. Tad, kad šis laiks pienāks, kam būs grūtāk: vilkam līdzās jēram vai jēram līdzās vilkam?

Atbilde: Ikvienā no mums dzīvo vilks un jērs – vēlme saņemt un vēlme atdot. Saņemošā vēlme ir vilks, bet atdodošā – jērs. Viņi nevar dzīvot kopā abpusējas nesaderības dēļ. Vilks zina, ka spēj pieēsties, piepildīt sevi tikai ar jēru; bet jērs baidās, ka vilks viņu apēdīs. No otras puses, vilks zina, ka viņš neizdzīvos bez jēra, bet jērs zina, ka nespēs bez vilka virzīties uz priekšu – tā arī paliks par aitu.

Lūk, sanāk, ka viņi nevar pastāvēt viens bez otra un nespēj sadzīvot kopā. Kā lai viņi atrod tādu savstarpējo līdzsvaru, kad „vilks dzīvo ar jēru”? Kā divas pretējas vēlmes – egoistiskā un altruistiskā – var sadzīvot zem viena jumta? (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Cilvēks, kurš strādā ar sevi un virzās uz priekšu, iziet divus posmus.

Pirmais posms – kad viņš atrodas grupā, studē grāmatas, pūlas savienoties ar biedriem, lai caur viņiem iemācītos, kā iziet no sevis uz ārieni un ar to piesaistīt sev Augstāko gaismu kopīgo mācību laikā. Pie tam gaisma, kas uz viņu iedarbojas, sāk viņu pakāpeniski mainīt. Gaisma sāk cilvēku tirdīt: viņš sajūt pacēlumus un kritumus, visas iespējamās garastāvokļa maiņas, atsvešināšanās un aicinājumus uz priekšu. Viņš griežas kā lupata veļas mašīnā un jūt, kā viņu mētā no vienas puses uz otru. Tādā veidā cilvēks ar sevi strādā.

Tādā gadījumā vienkārši jāturas pie kolektīva. Jāizveido ļoti nopietna apmācības sistēma, kas tevi noturētu. Nekur neskriet prom un censties radīt sev pilnīgi precīzu nosacījumu: es eju uz priekšu, neskatoties uz to, kas manī norisinās, – visām manām sajūtām nav nekādas nozīmes, es vienalga virzos kā vilciens pa sliedēm un šeit nevar būt nekādu noviržu. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā - Nav komentāru→

„Priekšvārdā Desmit Sfirotu Mācībai” Bāls Sulams raksta, ka lai nodarbotos ar kabalas zinātni, nav nepieciešamas īpašas pasaulīgas īpašības, īpašs prāts, īpašas spējas – nekas. Ja tev ir tikai vēlmes dīglis, kurš tevī deg, aicina sasniegt mērķi, velk uz priekšu,  sev piesaista, tad ar to ir pietiekami, lai tu jau spētu kopā ar grupu sākt savu ceļu.

Ja tu strādāsi ar sevi, tad to sasniegsi. Taču šim nolūkam jāizpilda dabas sākotnēji uzdotais sarežģītais nosacījums: jāpaceļas virs savas dzīvnieciskās dabas.

Protams, var pilnībā sevi ierobežot visā liekajā, burtiski gulēt uz zemes, dzīvot pusbadā, staigāt skrandās un vienlaikus strādāt ar sevi, novārdzinot sevi un savu egoismu. Tev rodas iespēja atbrīvoties no sava egoisma šādā taisnā ceļā, kad tu to sitīsi un pacelsies augšup. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Kabalas apgūšana - Nav komentāru→

„Priekšvārds Desmit Sfirotu Mācībai” ir galvenais no visiem esošajiem Bāla Sulama priekšvārdiem, par cik klāsta par kabalas zinātnes apgūšanas jēgu un nepieciešamību.

Zināms, ja mēs mēģinām kādam piedāvāt kabalas zinātni, tad rodas ļoti daudz problēmu. Cilvēki nezina, kas tas ir, bīstas, domā, ka tā ir mistika, visāda veida buramvārdi un no tā viņi it kā var justies labi vai slikti, vispār runā visu, kas tikai ir iespējams, izņemot to, kas šī zinātne ir īstenībā.

Jāsaka, ka šāda viedokļa tapšanā par kabalu panākumus guva pagātnes kabalisti, kuri ar nolūku to apvija ar neticamiem izdomājumiem un uzcēla tādu sienu, kuru nav iespējams pārvarēt. Tādējādi šodien, kad kabala mums ir jāatklāj masām, mēs redzam, cik tas ir sarežģīti. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Kabala, Kabalas izplatīšana - Nav komentāru→

Jautājums: Kapēc garīgais ceļš izveidots no nelaimēm? Kāpēc pat tos, kuri tiecas uz mērķi, Radītājs virza uz priekšu ciešanu ceļā?

Atbilde: Radītājs nevirza. Pastāv gaismu un tilpņu savstarpējās mijiedarbības negrozāms likums, un Radītājs šajā mehānismā nepiedalās. Ne jau Viņš sarīko nelaimes un problēmas – mēs paši tās izraisām attiecībā uz sevi, neizmantojot likumu pareizā veidā.

Pieņemsim, es paņemu rokās burku ar etiķeti „Indīga skābe” un padzeros no tās. Kas to ir sarīkojis: Radītājs vai es? Praktiski, es pats esmu uzsūtījis sev nelaimi. Un lai gan Radītājs izdarīja tā, ka skābe ir kaitīga cilvēka organismam, taču būtībā lieta ir manī: es paļāvos uz izņēmumu no noteikumiem, uz brīnumu. Taču brīnumi nenotiek. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

Tiem, kuros ir punkts sirdī, kas saņemts vēl senajā Babilonijā un kas nonācis līdz mūsdienām, vai arī mostas tikai pašlaik – vienīgi viņiem ir brīvā izvēle. Viņos ir divi spēki: saņemšana un atdeve. Turpretī visos pārējos darbojas tikai viens spēks – saņemšana, vēlme baudīt, kas pilnībā viņus vada. Atdeves dzirkstele pagaidām vēl viņos guļ un neizpaužas.

Tāpēc viņos nav šo divu spēku klātbūtnes, starp kuriem varētu izvēlēties un nosliekt sevi un visu pasauli uz vienu vai otru pusi. Ja cilvēkos atmostas atdeves dzirksteles, viņi spēj mainīt savu likteni un visas pasaules likteni. Tāpēc tādi cilvēki tiek dēvēti par Israel, kas nozīmē  „taisni pie Radītāja” (Isra-el), jo pateicoties saņemtajai no Radītāja īpašībai spēj izdarīt izvēli un vērst sevi un pasauli uz labošanos.

Viņi ļoti atšķiras pat ar savu pasaulīgo raksturu, pateicoties tai dzirkstelei, kas viņos darbojas. Tikai viņiem, tiem, kuriem ir atdeves īpašības dzirkstele, tiek dota izvēles brīvība. Un tāpēc viņi ir pasaules iekšējā daļa, jo atrodas vistuvāk gaismai, kas aptver visu esošo. Caur viņiem gaisma var nonākt visā sistēmā, visās pārējās vēlmēs, pie visiem cilvēkiem, kurus mēs redzam šajā pasaulē. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”, 42. p.: Vienīgais visu mūsu ciešanu un mocību, visu mūsu pārkāpumu un kļūdu cēlonis ir pilnīga Augstākās vadības nesapratne.

Ja mēs spētu izprast Augstāko pārvaldi, tas ir, atklātu Augstāko spēku un uzzinātu, ko šis spēks no mums vēlas, noskaidrojot visas attiecības starp mums un Radītāju, mēs „tajā pašā brīdī atbrīvotos no jebkādām nelaimēm un ciešanām un acumirklī izpelnītos saplūsmi ar Radītāju ar visu sirdi un dvēseli”.

Taču mēs iepazīstam ne pašu Radītāju, kā kļūdaini domā cilvēks. Jebkura izzināšana ir iespējama pateicoties tikai mūsu īpašību izlīdzināšanai, tādējādi Radītāja izzināšana nozīmē sasniegt ar Viņu īpašību līdzību. Tikai attiecībā pret sevi es varu Viņu pārbaudīt, izmērīt, sajust. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→