No sarunas, kas notika maltītes laikā pirms kongresa sākuma Vācijā

Jautājums: Kas radīja Radītāju?

Atbilde: Mēs eksistējam pasaulē, kurā ir sākums, beigas, laiks, ierobežojums, izplatīšanās – tas ir, izmaiņas. Turpretī garīgā pasaule, pat vismazākā tās pakāpe, ir pilnība. Pilnība nevar mainīties, tai nav sākuma un beigu. Tāpēc jautājumam par to, kas norisinās garīgajā pasaulē, nerunājot jau par Radītāju, nav jēgas. Tur nekas nemainās.

Viss mainās tikai mūsu pasaulē un mainās tikai no pirmā punkta līdz pēdējam: no Bezgalības pasaules stāvokļa, kurā mēs atrodamies embrija attīstības formā, līdz tam pašam stāvoklim Bezgalības pasaulē, kurā esam pilnīgi izlaboti. Visā garīgajā pārvērtībā tikai maza šī ceļa daļiņa – mūsu pasaule – ir pakļauta izmaiņām. Turpretī viss pārējais nemainās, tur valda mūžība, pilnība, tur nepastāv laiks.

Šodien par to jau runā gan fiziķi, gan psihologi. Tāpēc nav nozīmes spriest par to, kas radījis Radītāju un vai iepriekš kaut kas ir pastāvējis, vai nē. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Šodien realitātes ainu es uztveru egoistiskajā vēlmē, tā rezultātā es pastāvīgi jūtu nogurumu un nevēlos plaši atvērt manas uztveres logus, turklāt citus uzskatu par labāku ciešāk aizvērt. Es pastāvīgi sevi ierobežoju, jo mana vēlme ir ļoti maza, ļoti šaura.
Mēs veidojam visas iespējamās ierīces, kas ļauj paplašināt mūsu pasaules uztveri: teleskopus, mikroskopus, radiouztvērējus – un atklājam realitāti, kas ir daudzkārt daudzveidīgāka salīdzinājumā ar to, kuru paši sajūtam. Taču pat šo esamības fragmentu, kas atrodas mūsu redzes lokā, mēs cenšamies samazināt un ierobežot.
Rezultātā es nogurstu un noslēdzos sevī, līdz nomirstu. Nomirstu tāpēc, ka piekrītu nomirt, vēlos sašaurināt savus uztveres instrumentus. Man apnīk šī aina, un es pakāpeniski izdziestu kopā ar savas dzīves norietu. Lūk, tas norisinās saņemošajā vēlmē. (vairāk…)

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Ļaunas valodas ir pārkāpums, saišu, komunikācijas pārraušana starp cilvēkiem cilvēciskajā līmenī. Taču tas, kas notiek ar cilvēku, projicējas uz visām citām dabas formām, kuras atrodas zemāk salīdzinājumā ar viņu. Tāpēc vispārējās sistēmas uzvedība, ietverot augstākās pasaules, ar visu, kas tajās atrodas, un mūsu pasauli ar visiem tās līmeņiem zem cilvēciskā: dzīvniecisko, augu un nedzīvo, ir atkarīga vienīgi no brīvās izvēles, kas pastāv visā Universā. Viss ir atkarīgs no vienīgās brīvās darbības: pareizas saiknes starp daļām tajā līmenī, kur to ir iespējams nodibināt saskaņā ar pašu radījumu gribu.

Šo saikni nevar izveidot elementārdaļiņas vai molekulas, ne dzīvnieki, kas atrodas zemāk par mums, ne arī eņģeļi, kas atrodas augstāk, proti, augstākie spēki. Šī saikne tiek veidota tikai mūsu, cilvēciskajā līmenī, tikai cilvēks ir noteicošais visā spēku un formu hierarhijā. Tikai cilvēkiem ir gribas brīvība, un tā attiecas tikai uz to, kā nodibināt starp tiem pareizo saikni, – sākotnējās, dabiskās, proti, naida un egoistiskās nošķirtības vietā – uz izlabotu attieksmi, ko dēvē par „mīlestību pret tuvāko kā sevi pašu”. Tādā veidā mēs sasniedzam visu radības daļu absolūtu uzvedību, kas līdzinās vienotai integrālai sistēmai. (vairāk…)

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Gribas brīvība, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija - Nav komentāru→

No Bāla Sulama rakstiem („Gudrības Augļi”): Tad, kad Jēkaba dzimtas 70 dvēseles savairojās līdz 600. 000, viss atgriezās pie sākotnes un nepieciešams savākt visu ganību baru, lai nostumtu akmeni, kas aizšķērso aku. Turpretī, ja pietrūkst viena indivīda spēks, tad tas vājina visu kopīgo spēku.

Tas nozīmē, ka ikviena daļa ir nepieciešama, lai veidotu veselumu un katrs, kas bija iekļāvies kopīgajā, taču no tā ir izgājis, ne vienkārši iziet pats par sevi, bet nodara kaitējumu veselumam kopumā. Šeit slēpjas sabiedriskās lūgšanas jēga: vienam cilvēkam ir aizliegts atrauties no visiem un lūgt par sevi pašu, pat to, lai viņš viens pats sniegtu labpatiku Radītājam, tā vietā, lai kopā lūgtu par visiem.

Tas, kurš atdalās no sabiedrības un lūdz par sevi personīgi, ne vien neveido, bet gluži otrādi, posta savu dvēseli, ietērpjoties lepnības bruņās. Cilvēkam visi savi spēki jāvērš kopējā labuma vārdā visās savās lūgšanās Radītājam. Tāpēc, ka tāda ir vispārējās gaismas būtība, kas piepilda katru daļu ar nosacījumu, ka tā atceļ savu personīgo eksistenci un nesajūt sevi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Jautājums: Kā lai noturas, ja pēkšņi sajūti Radītāja mīlestību pret tevi?

Atbilde: Patiesībā tas nav viegli. Nav lielākas problēmas, kā sajust Radītāja mīlestību, tas cilvēku vienkārši izsit no sliedēm. Tāpēc jau iepriekš ir jāapbruņojas, strādājot grupā ar biedriem, attīstot savstarpējo galvojumu. Galvojums kļūs mums kā instruments, kas ļauj sasniegt svētbijīgas trīsas.

Tieši tāpēc tilpne sašķeļas vairums lauskās, kuras mums nepieciešams atkal salīmēt kopā, pretojoties to izvēlei. Tās pretojas un nevēlas „salīmēties” kopā. Caur to saplūsmi mēs iegūstam saplūsmes ar Radītāju īpašību. Es strādāju ar biedriem, lai mēs spētu izveidot savstarpējo saikni un tādā veidā sasniedzu svētbijīgas trīsas Radītāja priekšā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Jūs sakāt, ka „garīgais” nozīmē, ka tuvākais man svarīgāks par mani pašu. Kā to var vēlēties? Vai patiešām garīgajā nav nekā cita?

Atbilde: Jā, tieši tas arī ir garīgais. Turklāt: tev dod visu, ko vēlies, izņemot atdevi tuvākajam, – un tu vienalga to izvēlies.

Visa lieta šeit ir tilpņu/ vēlmju atklāšanā. Neviens no mums neprasa rīcības, kas stāv pāri mūsu būtībai. Vienkārši mēs maināmies un tad atklājam, ka atdeves īpašība ir svarīga vairs ne egoistiskajā nozīmē, bet pati par sevi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Miers”: Sēklas un graudi, no kuriem izaug labi stāvokļi, nav nekas cits kā sabojāti darbi. Ļaunums uzkrājas, līdz mēs saņemam tādu tā masu, kuru sabiedrība vairs nav spējīga izturēt. Tad cilvēki izjauc šādu sabiedrību un izveido labvēlīgāku stāvokli.

Visam sliktajam ir jāizpaužas tāpēc, ka tieši no tā aug viss labais. Nav iespējams nonākt pie labestības, ja iepriekš netiks atklāts ļaunums.

Principā šeit nav nekā jauna. Ābrams runāja par to pašu, tas zināms arī kabalā un ārpus kabalas. Par to liecina vēsture, daba, posmveida dialektiskā attīstība. Katrs stāvoklis eksistē līdz brīdim, kad tā trūkumi nobriest līdz zināmai pakāpei, lai iznāktu virspusē. Tieši šie trūkumi iznīcina tekošo stāvokli un veido nākamo. Tādi ir zinātniski vēsturiskie fakti. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

No raksta „Ierobežojums” („Šamati”, nr. 53): Mazā stāvokļa (katnut) veidošanās kalpo par pamatu pakāpiena dzimšanai un šim stāvoklim ir jābūt mūžīgam. Turpretī lielais stāvoklis (gadlut) atnāk tikai kā papildinājums. Un nepieciešams tiekties pēc tā, lai sasniegtu pamatstāvokli, nevis papildstāvokli.

Galvenais ir mazais stāvoklis, atdeve atdeves dēļ, gatavība gūt apmierinājumu no minimuma. Pie tam man nav jājūt, it kā es sevi samazinātu un man kas pietrūkst, bet gluži otrādi, jājūtas pilnīgi apmierinātam.

Tāpēc, ka mazajam stāvoklim jākļūst man sirdij dārgam. Rodas jautājums, kāpēc vispār tam ir jābūt mazajam stāvoklim, nevis vienam punktam? Es nevēlos nekādu apjomu, es vēlos aizņemt pēc iespējas mazāk vietas. Lai eksistētu un visu darītu tikai citu labā, Radītāja labā, esmu gatavs saspiesties punktā un lai man pašam nekas nepiederētu. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Realitāte ir nemainīga – Radītājs pastāvīgi ir labs un pastāvīgi dāvā savu Bezgalīgo gaismu. Viņš neko nemaina, augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā, un viss ir atkarīgs tikai no mūsu tilpnēm, vēlmēm. Tāpēc nevajag gaidīt, ka dzīvē kas mainīsies.

Šāda pieeja darbojas tikai attiecībā uz masām, tās pakļaujas laika telpai. Turpretī personība, kurai saviem spēkiem jātklāj labestība, kas nāk no vienīgā Augstākā spēka un kas sniedz labu visiem bez izņēmuma, gan grēciniekiem, gan taisnīgajiem, pastāvīgi un mūžīgi – dota iespēja atklāt to nevis „savā laikā”, atbilstoši visas cilvēces dabiskajai attīstības gaitai, bet virs tā, „paātrinot laiku”.

Sacīts, ka „Israēls atrodas augstāk par visām veiksmes un likteņa zīmēm, apgaismojot (paātrinot) laikus”. Israēls, tas ir, „cilvēks, kurš tiecas tieši pie Radītāja” (jašar-eļ), Viņu atklāt, jau tagad tiek aicināts atklāt galīgo izlaboto stāvokli (Gmar Tikun) – pastāvīgo, mūžīgo un jau eksistējošo. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ej tautas priekšā un ņem kādus Israēla vecajus sev līdzi un arī zizli, ar kuru tu esi sitis ūdeņus, paņem to un ej! Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens, ļaudīm ko dzert.”

Un Mozus tā darīja Israēla vecaju acu priekšā. Un tās vietas vārdu nosauca: Masa un Meriba („pārbaudījumi un ķildas”), tāpēc ka Israēla bērni bija strīdējušies un bija kārdinājuši To Kungu, sacīdami: “Vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?” (Tora „Iziešana”, Beshalach, 17:4-17:7)

Cilvēks vienmēr gaida, ka uz viņa darbībām nāks atbilde un ja viņš veic it kā pareizas darbības, tad tajā pašā brīdī viņam ir jāsaņem pareiza atbilde. Ja es pielieku pūles, lai satuvinātos ar citiem un atklātu šajā sakarā sevi, savu atdeves īpašību, tad šajā kopīgajā īpašībā, kuru mēs kopā ģenerējam, ir jāizpaužas mūsu stāvokļa augstākajam līmenim – Radītājam, tas ir, visu mūsu savstarpējo tieksmju vienam pret otru kopums, augstākās pakāpes, gaismas, piepildījuma izpausme, garīgās dzīves sajūta virs mūsu tagadējā, dzīvnieciskā stāvokļa, kas nav atkarīgs no ķermeņa nāves. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Tora - Nav komentāru→