Ļauniem spēkiem nav nekādas gribas brīvības. Mums šķiet, ka kādi cilvēki vai tautas tīšuprāt nodara mums ciešanas, izdarot noziegumus vēsturē. Taču tas viss ir sistēmas darba tiešas sekas, šajā sistēmā, izņemot Radītāju, ir tikai viens elements, kuram piemīt spēja zināmā mērā ietekmēt sistēmu – tie esam mēs, kuriem ir iespēja patstāvīgam darbam, brīvai rīcībai, domai, nolūkam.

Tāpēc nevajag nevienu vainot. Radītājs ir labs un nes tikai labestību un pasaulē darbojas Viņa nodibinātie likumi, kurus nedrīkst pārkāpt. Sanāk, ka visā pasauļu sistēmā, visā Universā tikai mums vienīgajiem ir spēks, kas ļauj kaut ko mainīt realitātē.

Mēs atrodamies milzīgā gaismas, saprāta, gudrības, radījuma programmas okeānā, kā uz maza plosta. Un mēs varam šo okeānu ietekmēt tā, lai justos tajā droši, mierīgi, labi, bet varam izraisīt šajā okēnā briesmīgu vētru. Viss atkarīgs tikai no mums! (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Gribas brīvība, Ikdienas nodarbība, ZOAR - Nav komentāru→

Jautājums: Vai jūs varat zinātniski paskaidrot, kādā veidā uz realitāti iedarbojas lūgums/ lūgšana par citu cilvēku? Kāpēc lūgšana ir it kā „īpaša” parādība?

Atbilde: Mēs visi atrodamies vienotā vēlmju tīklā un ja ar savām vēlmēm iekļaujamies viens otrā, savienojamies ar vēlmēm virs mūsu egoisma, vēlot otram labu kā sev pašam, tad, pieņemot sevī svešu vēlmi, varam izraisīt tās piepildīšanu ar gaismu, tāpēc ka vēlme ir sveša, bet labestīgs nolūks pret to ir mans un tas izsauc augstāko gaismu atbilstoši īpašību līdzības likumam.

Jautājums: Tad, kad tuksnesī tauta saņēma debess mannu, bija viens nosacījums: neatstāt krājumus rītdienai. Tie, kuri neklausīja un noslēpa savākto mannu, nākamajā dienā to atrada  sabojātu un pilnu ar tārpiem. Ja MAN ir lūgšana, apvienotā vēlme, pareizs lūgums Radītājam, tad kā kabala traktē šo nosacījumu?

Atbilde: Neatstāt krājumus nozīmē nedomāt par sevi. Neatstāt krājumus nozīmē ticēt Radītājam, atrasties atdeves īpašībā.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Jautājumi un atbildes, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Jautājums: Ko nozīmē ticēt Radītāja dižumam? Vai ticība ir instruments kā zinātniekam, kurš veic kādu eksperimentu pēc cita zinātnieka ieteikuma?

Atbilde: Mūsu pasaulē jēdziens „ticība” ir ļoti novazāts: „es ticu”, „es esmu ticīgs” utt. Kabalā šim jēdzienam ir pilnīgi cita nozīme. Ticiba ir sajūta.

Viss, par ko mēs runājam kabalā, ir divi spēki: saņemšana un atdeve, tas ir, vēlme un gaisma (šīs vēlmes piepildījums). Pie tam piepildījums formē vēlmi un pārveido to tādā veidā, kā studējam to četrās stadijās tiešās gaismas attīstībā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Nav iespējams izgudrot neko tādu, kas vēl neeksistētu dabā. Iespējams, analogs pastāv ne tajā materiālā, no kura mēs veidojam un ne tajā līmenī, taču tam ir jābūt. Visus piemērus, analoģijas mēs minam no dabā jau eksistējošā, jo nevaram izgudrot ko absolūti jaunu.

Tas principiāli ir neiespējams. Ir tikai viens jauns punkts visā Universā, kas „radīts no nekā” (ješ mi ain). Taču viss pārējais, izņemot šo „Sākotnējo radīšanas aktu” (Maase Bereišit), ir gaismas un tilpnes īpašību sastapšanās sekas, visi iespējamie to saikņu veidi. Tāpēc mēs varam ņemt piemērus tikai no šīm jau eksistējošām īpašībām un veidot to analogus.

Visam, ko esam izveidojuši mūsu pasaulē, proti, mūsu egoistiskajās sajūtās, kas dēvētas „šī pasaule”, piemīt zināmi analogi dabā. Ja mēs vēlamies turpināt mūsu attīstību tālāk, mācoties gudrību no dabas, tad mums jāatklāj sevī jauna redze, kas virzīta atdeves labā. Tad mēs paši spēsim realizēt arī atdeves piemērus. (vairāk…)

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un citas zinātnes - Nav komentāru→

Visos svētajos rakstos – Torā, Praviešos, Talmūdā, Mišnā tiek runāts tikai par vienu: kā mums izprast savu būtību un kā, pūloties pakāpeniski virzīties pie Radītāja, Viņu atklāt, sasniedzot ar Viņu līdzību.

Visus mūsu pasaules fiziskos likumus var atklāt tikai atbilstoši līdzībai ar tiem. Mēs izgudrojam ierīces, ar kuru palīdzību mēs radām zināmu būtības imitāciju un to atklājam. Pie tam es nemainos, bet mainu ierīci.

Turpretī šeit es sevi mainu kā ierīci. Es esmu šī ierīce, kas pēta, kas manī ir pretstatā Radītājam. Ja manas vēlmes un tieksmes tādas ir patiesībā, tad es sāku saprast, kas man sevī ir jāmaina. Taču mainīt sevi pats es nevaru. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Tora - Nav komentāru→

Jautājums: Kā turēties pie grupas, ja saņem jaunu formu, jaunu sirds apgrūtinājumu un tev nav viegli attaisnot Radītāju?

Atbilde: Ikviens, kurš iekļaujas grupā, laiku pa laikam saņem jaunas formas – iziet pacēlumus un kritumus. Turklāt starp tiem viņš iziet apvērsuma punktu viļņa muguras augšdaļā un muguras apakšdaļā – pārrāvuma, sašķelšanās punktā. Šādos stāvokļos nav iespējams noturēties, tikai ja esi saistīts ar kādu balstu, kas tevi turēs. Ja tev no iepriekšējās formas nekas nepaliek un nav vēl jaunas formas, bet ir tikai rešimo, tad tu it kā paliec karājamies gaisā.

Pastāv daži šādi mirkļi pacēluma un krituma stāvokļos, kad cilvēks zaudē jebkuru orientāciju, pilnīgi atraujoties no vecās formas. Viņš it kā sāk savu dzīvi no jauna, no sēklas piliena – sāk no tā, ka viņam nekā nav, sāk „no nekā” (ain). Atjaunojas tikai mūsu materiāls, kas „radies no nekā” (ješ mi-ain). (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Viena no Toras nodaļām dēvēta „Truma”, kas tulkojumā nozīmē „Upurēšanas”. Taču garīgajā darbā jēdzienam „truma” ir pavisam cita nozīme – Radītāja celšana augstumā.

Šajā nodaļā stāstīts par to, kā tiek celts Templis, līdz pat pēdējiem sīkumiem. Tāpēc, ka viss ir būvēts atbilstoši sefirot tēlam un līdzībai, šīs sefirot personificē saikni Augstākajā pasaulē – mūs vadošajā sistēmā, kas atrodas mūsu sajūtu ietvaros.

Augstākā pasaule caurvij visu Universu un tāpēc Torā tiek aprakstītas visas šīs pasaules saiknes, savstarpējās attiecības, formulas. Pat ne vienkārši formulas, bet formulu sistēma. To nav viegli paskaidrot, jo mūsu pasaulē nav atbilstoša matemātiskās metodikas veida, mēs nerisinām šādus uzdevumus. Tikai daži no tiem tiek risināti ar atsevišķiem paņēmieniem. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Tora - Nav komentāru→

Jautājums: Pēdējā laikā Jūs iesakāt mums „atlaist grožus” un nepretoties garīgajam procesam – peldēt pa straumei. Taču egoisms mums neļauj to darīt, tas pastāvīgi pretojas, tiepjas. Cik gan būtu labi vienkārši atlaist sevi…

Atbilde: Tas nav viegli, jo mums ne tikai nekas nav jādara, bet jāpieņem viss, kas notiek, absolūti atvērti, ar prieku, kā tāds, kas nāk tikai no Radītāja, kas neietilpst nekādās mūsu pārbaudēs, analīzēs, novērtējumos.

Tā ir ļoti sarežģīta lieta. Šķiet, kas ir īpašs – brīvi dzīvo, priecājies par visu. Patiesībā nav nekā grūtāka. Nav vienkārši peldēt pa straumei, tāpēc ka tādā gadījumā tev jāatrodas pilnīgā saplūsmē ar Radītāju. Absolūtā saplūsmē! Turklāt Viņš tev piemet tādus apstākļus, kad tu atrodies pretrunā ar Viņu, nesaskaņā ar šo pasauli, ar šo dzīvi, ar problēmām, kuras pastāvīgi tevi nomoka! Tu pastāvīgi nepiekrīti, nepiekrīti! Tev vienmēr kaut kur ir slikti. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Realitātes uztvere, Tora - Nav komentāru→

Ja tu aizdod naudu kādam, kas ir no Manas tautas un kas pie tevis ir nabags, tad nekļūsti kā kāds rāvējs un neņem no tā sev augļus. (Tora, Iziešana, Mišpatim, 22:24)

Cilvēkam nav jāiedzīvojas uz citu rēķina. Visam ir jānotiek precīzi un līdzsvaroti, atbilstoši tam, cik daudz katrs var dot citam un paņemt no viņa, jo rezultātā visiem ir jānonāk pie absolūti pilnīgas savienošanās un vienam otrs jāpapildina.

Tāpēc visi likumi, kuros tiek sacīts par attiecībām starp cilvēkiem, pamatojas uz savienošanos vienotā garīgā veselumā, kas nozīmē harmoniski vienam otru papildināt. Pieņemsim, tu strādā pie manis par dārznieku, bet es pie tevis par galdnieku, tas ir, jābūt absolūti vienlīdzīgai kompensācijai. Tieši tā arī sacīts: „Ejiet un pelniet viens no otra”, – proti, abpusēji. Tāpēc mēs visi esam radīti ar atšķirīgām īpašībām. (vairāk…)

Filed under: Ekonomika un finanses, Garīgais darbs, Tora - Nav komentāru→

Jautājums: Mans biedrs sadūrās ar nelaimju virkni, kas izraisa viņā sāpes un dusmas uz Augstāko spēku. Šajā situācijā viņam ir grūti turēties pie atdeves idejas. Kā viņam palīdzēt savienot likteņa triecienus ar mērķi? Kas šim nolūkam viņam pietrūkst?

Atbilde: Viņam pietrūkst pārvarēšanas spēks.

Nonākot nelaimē, es sāku sev pārmest pagātnes kļūdas un šaudos piemeklējušo nelaimju spīlēs. Tālāk attīstās nākamā ķēde:

1)    Vai es varu to visu „pārklāt” ar to, ka atzīstu augstāko vadību? Nelaimes taču ir „palīdzības solis pretī Radītājam”, kas paredzētas, lai es par Viņu padomātu, atcerētos, ka pat nelaimes atnāk no Viņa. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→