Ciešanās cilvēks izvēlas palielināt pūles, lai sasniegtu piepildījumu. Tomēr dēļ saņemšanas savā labā cilvēks nekad nejūtas piepildīts un pēc piepildījuma vienmēr kļūst vēl tukšāks.
Viņš cieš divkārt: no pūļu palielināšanās un no vēlamā piepildījuma neesamības. (vairāk…)
Garīgais ceļš pamatojas uz pretējībām: pacēlumiem un kritumiem, no kuriem abi ir vienlīdz svarīgi un ved uz vienu mērķi. Pretēji laiki, stāvokļi, radījumi, kuriem ir pretējas īpašības, taču tik un tā apvienojas kopā – visa garīgā pasaule veidojas uz divām pretējībām, kas darbojas kā viens veselums.
Pretējas īpašības viena otru neanulē un nemijas, bet darbojas paralēli, vienlaicīgi. (vairāk…)
Augstākās realitātes atklāšana un uztvere notiek caur lūgumu (lūgšanu) un pateicību. Šie divi vēršanās veidi sakārto mūsu saikni ar Radītāju. Tāpēc, ka lūgums vēsta par mūsu vēlmi tuvoties Viņam īpašību līdzībā, par mūsu sapratni, kas nozīmē līdzību ar augstāko spēku, par gatavību uz to.
Kļūt līdzīgiem Radītājam nozīmē kļūt par cilvēku, Ādamu no vārda „edome” (līdzīgs). Taču pateicība ir nepieciešamais nosacījums, lai saņemtu mūsu īpašību labošanu. (vairāk…)
Garīgās kli radīšana tiek veikta, pateicoties tam, ka tuvojamies biedriem. Taču šāda satuvināšanās ir iespējama tikai sevis anulēšanas ceļā, pieņemot no viņiem to, kam es nepiekrītu. Es iekļaujos grupā, sevi anulējot par labu grupai, tā vietā, lai pārliecinātu grupu pieņemt manu viedokli. No tā sastāv viss darbs. (vairāk…)
Jautājums: Labs scenārists vienmēr zina, kurp viņš vēlas novest filmu. Viņš jau iepriekš veido pamatainu. Viņš var iepīt daudzas dramatiskās situācijas, taču precīzi zina, kurp virzās.
Vai tieši tāpat ir arī kabalistam? Vai viņš precīzi zina mērķi un spēj ietekmēt visu „scenāriju”, lai viņš attīstītos daudz mierīgākā ceļā? (vairāk…)
Kāda līgšana ir visefektīvākā: par biedru (savā vietā), par grupu (biedra vietā), par pasaules kli (grupas vietā)? Kur atrodas optimālais mērķis, par kura sasniegšanu nepieciešams just līdzi?
Es lūdzu par viņiem, raidot augšup MAN, taču viņi atbildē saņem no augšienes MAD, kas ir mans vislielākais atalgojums. Un jo plašāka mana lūgšana, jo tā ir efektīvāka. (vairāk…)
Tam kurš vēlas strādāt pie Radītāja ir jāiekļaujas visā radījumā, tas ir, nepieciešams sajust viņu vēlmes, pievienoties visām dvēselēm, iekļaujot sevi viņos un viņus sevī.
Viņš sev atstāj tikai nepieciešamo, lai savienotos ar Radītāju un visa viņa atlikusī vēlme ir iekļauties kopīgajā radījumā. Vēlme mums tiek dota tikai ar šo mērķi, lai pieslēgtos pie visiem. (vairāk…)
Mēs redzam realitāti no sevis uz āru, atrodoties Radītājā, augstākajā spēkā, izņemot kuru nekā cita nav. Mēs eksistējam zināmā realitātē, kas ir ieskauta mūsu egoisma čaulā, caur kuru Radītāja vietā redzam kaut kādas citas ainas un formas – iedomātu realitāti, izzūdošu, īslaicīgu pasauli.
Nepieciešams censties neitralizēt šo aizsedzošo ekrānu, kurš attēlo un mūs maldina, it kā mēs redzētu lielu pasauli, un tajā kaut kādas kustības, darbības, nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu, cilvēkus. (vairāk…)
Lūgšana ir vienīgais, pēdējais, galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību mēs sasniedzam to, ko vēlamies un kas mums ir jāsasniedz. Tāpēc, ka mūsu daba ir vēlme gūt baudu tikai egoistiski, tas ir, piepildīt sevi bez jebkādas tuvākā sajūtas.
Mēs ne reizi vien jau esam pārliecinājušies, ka mūsu vēlme nepārtraukti darbojas tikai dēļ individuāla labuma. Mums nav nekādas iespējas no tā iziet, to mainīt, kļūt līdzīgiem Radītājam. (vairāk…)
Mācības ir līgšana. Nedrīkst pieķerties mehāniskām pasauļu shēmas zināšanām. Vispareizākā sajūta ir karāšanās gaisā un kad nav nekādas iespējas kam pieķerties. Šī zinātne ir pretēja mūsu racionālajam prātam.
Cilvēkam ir jāsaprot, ka, iekams neizzinās garīgo, viņam nekā nav. Kabalisti lūdzās par to, lai aizmirstu visas iegūtās zināšanas, tāpēc ka tad viņu vēlme būs tīra. Nepieciešams tikai iemācīties prasīt: savienoties ar biedra sirdi un raidīt uz augšu lūgšanu. (vairāk…)