Dabas vispārējo likumu zinātniskā sistēma
Cilvēkam, kurš vēl patreiz neizprot kabalas grāmatu rakstības stilu, rodas lielas grūtības to uztveršanā. Mūsdienu laicīgais cilvēks lasa visus šos vārdus: “bauslis”, “Radītājs”, “sniegt Radītājam baudu”, “izsargāties no grēka” – un nesaprot, par ko iet runa, kur viņš vispār nokļuvis. Bet problēma ir tajā apstāklī, ka mēs vienkārši neprotam pareizi lasīt šo tekstu. Kabalisti izmantoja tādu rakstības stilu no paaudzes uz paaudzi – no Ābrama laikiem, kurš pirmais sāka attīstīt kabalas zinātni (kaut gan pirmais to atklāja Ādams Rišons). Cilvēkiem, kuri atrodas garīgās pasaules sajūtā, saprotams, par ko grāmata runā: ir vēlme, kura virzīta tikai uz personīgo labumu un šīs vēlmes izmantošana tādā formā tiek dēvēta par grēku, jo šī darbība pretēja Radītājam. Bet saņemšana atdeves dēļ, kura pielīdzina mani Radītājam, tiek dēvēta par bausli. Bet runa neiet par mehāniskām darbībām, kuras tiek veiktas materiālajā līmenī. (vairāk…)
Grāmatas “Panim meirot” priekšvārds, 12. p.: Tas ir laika esamības noslēpums mūsu pasaulē. Sākumā sadalījās divi augstāk minētie pretstati divās, atsevišķās viena no otras būtībās, tas ir, šķīsto un nešķīsto pasauļu sistēmā, par to sacīts: “Radītājs radījis vienu otram par pretstatu”, kuros aizvien vēl nevar realizēties labošanās, jo tiem jāsavienojas vienā nesējā – cilvēkā. Un tāpēc mums nepieciešama laika esamība, lai šie divi pretstati rastos cilvēkā viens aiz otra. 
Sacīts, ka aizliegts mācīties Toru bez nolūka. Jo ar to tu nepiesaisti gaismu, kura atgriež pie avota, un acumirklī pārvērt “dzīvības eliksīru” par “nāvējošu indi”. Šis izvēles punkts – vienīgā tava izvēle dzīvē. Tāpēc, ja mums ir darīšana ar vienīgo ieroci pret ļaunumu, egoismu, proti, ar Zoar Grāmatu, tad jācenšas to izmantot pareizi. Saprotams, mēs nevaram uzspiest uz “sarkano pogu” un novest visu pasauli pie kaitīgām nelabojamām sekām, bet ir iespēja ieiet ciešanu stāvokļos, kas jau norisinājās pagātnē (sk. “Zoar Grāmatas priekšvārds”, 70., 71. p.). 
Jautājums:
No Bāla Sulama vēstules (№ 39): Īzaks Koens, viens no ARI skolniekiem, stāsta, ka ienāca pie viņa nāves stundā un raudāja, ka aiziet cerība, uz kuru viņi paļāvās skolotāja dzīves laikā, redzēt pasauli piepildītu ar labestību, gudrību un Radītāja gaismu. Un atbildēja viņam ARI: “Ja starp jums atrastos kaut vai viens taisnais – nebūtu mani paņēmuši no šīs pasaules pirms laika”. Un jautāja viņam skolnieks: “Ko mums darīt tālāk?” Atbildēja ARI: “Nodod biedriem no mana vārda, lai no šīs dienas neskartu vairs zinātni, kuru jums mācīju – jo jūs nesapratāt to kā nākas. Tāpēc tikai Haims Vitals nodarbosies ar to klusā slepenībā”. Un iesaucās skolnieks: “Tad nav mums nekādu cerību?!” Atbildēja ARI: “Ja būsiet pelnījuši, tad atnākšu pie jums un mācīšu jūs”. Skolnieks iebilda: “Kā tad tu atnāksi mūs mācīt, ja pamet jau šo pasauli?” Un atbildēja ARI: “Ko tu saproti no slēptajiem sakramentiem un manas atgriešanās ceļiem pie jums!” – pateica un tajā pašā brīdī nomira, lai dzīvotu nākotnes pasaulē… 
Grāmatas “Panim meirot” priekšvārds, 5. p.: Un no šejienes saproti sacīto Zoar(ā):
Ņemot vērā, ka esam radīti no vēlmes saņemt baudu, tad viss mūsu garīgais darbs notiek naktīs. Nesajuzdami baudu, mēs varam sevi pārbaudīt: vai esam spējīgi izdarīt kaut ko, ja esam virzīti ar citu “degvielu”, lai nevis atlīdzība noteiktu, cik mēs strādāsim, bet darbs pats par sevi, ne Radītāja atklāšana, bet tikai ticība tam, ka varam sniegt Viņam baudu. Bet strādāt tam nolūkam, lai sniegtu baudu Viņam nevis sev, mēs varam tikai “naktīs” – stāvokļos, kad nejūtam baudu. Tāpēc katru reizi mūsu vēlmē baudīt speciāli atmodina jaunus neizlabotās vēlmes slāņus, kuriem nepieciešama atlīdzība, piepildījums. 
Zoar, nodaļa “Vaikra” (Vayikra), 324. p.: Laimīgi taisnie, kurus Radītājs apmāca augstāko un zemāko pakāpju visdziļākajiem noslēpumiem – un viss Toras labad, jo katrs, kurš nodarbojas ar Toru, vaiņagojas ar Viņa svētā vārda kroni. Jo Tora – tas ir svētais vārds un kurš nodarbojas ar to, tas iespiežas un vaiņagojas ar svēto vārdu – un zina tad augstāko un zemāko pakāpju slēptos ceļus un visdziļākos noslēpumus, un nekad nebīstas.
Dabā eksistē divi spēki – saņemšanas un atdeves. Divi šie spēki tēlo ainas mūsu vēlmē baudīt kā datora ekrānā, pasaules ainu, es un viss man apkārt esošais. Kā raksta Bāls Sulams, mūsu smadzeņu aizmugurējā daļā ir ekrāns, kurā mēs uztveram pasaules ainu.
Zoar, nodaļa “Vaikra” (Vayikra), 83. p.: …Sacīts: “Lūk, Ķēniņš tavs atnāks pie tevis” – tieši tā, nevis tu pie Viņa. Viņš atnāks pie tevis, lai salabtu ar tevi; atnāks pie tevis, lai tevi paceltu augšup; atnāks pie tevis, lai aizpildītu tevi visā; atnāks pie tevis, lai paceltu tevi līdz Savai pilij un savienotos ar tevi vienotā saiknē uz mūžiem. Par to sacīts: “Saderināšu tevi ar uzticību Man”. Problēma: vai mums pašiem jāpaceļ Malhut no pīšļiem, vai Žēlsirdīgais Radītājs pacels mums kritušo Dāvida telti? Vai mums jāgaida, atrodoties trimdā, – un tad viss atklāsies no augšienes? Vai mums jāatšķir, ka Ķēniņš atnācis, izdarījis savu darbu un sniedz mums roku un mums jāpieķeras tai – un jāpaceļas? Ir cilvēki, kuri teic, ka viss atnāks un atklāsies no augšienes, no debesīm “kritīs” Trešais Templis un mums nekas nav jādara, tikai jāgaida. Tā ir “galutas” (trimdas perioda) domāšana. Kabalisti skaidro, ka mums bija jāuzspiež sev trimda (no garīgā) noteiktu laiku, līdz 20. gs. beigām.