Kas tu esi, Ādam?
Posted on 25 oktobris, 2010
Ādams – kopējā dvēsele, kuru radījusi gaisma, Radītājs, kā ārējās daļas iekšējā daļa – garīgajā pasaulē. Sākotnējais dvēseles stāvoklis – G”E, AHA”P, egoistisko vēlmju atklāšana, noveda pie grēka – saņemšana sevis dēļ. Rezultātā – šķelšanās un katrā no cilvēkiem ir viņa daļa, kas jāsavieno ar visām pārējām daļām centienā “mīli savu tuvāko kā sevi pašu” – grupā, kopējā atdeves īpašībā. Ādams – tā tika dēvēts pirmais no cilvēkiem, kurš pirms 5770 gadiem izzināja Radītāju ( no viņa gadu skaitīšanu aizsāka ebreju kalendārs), atdeves kopējo īpašību. Pēc viņa, visiem cilvēkiem 6000 gadu laikā jāsasniedz Radītājs.
Avots krievu valodā
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 462. p.: Laimīgi taisnie, kuri izpelnījušies to gaišā spoguļa augstāko gaismu, kas staro uz visām pusēm, pa labi un pa kreisi. Katrs no šiem taisnajiem saņem tam pienākošos daļu un katrs saņem pēc saviem darbiem, kurus darījis šajā pasaulē. Taču daži kaunas no tās gaismas, kuru saņēmis viņu biedrs, jo tā staro spēcīgāk. Mēs vēlamies izzināt visas šīs detaļas, saprast, kur tās atrodas, kur ir katra nosaukuma zars un sakne, šī nosaukuma garīgā īpašība, meklējam sevī visas šo īpašību gradācijas, par kurām runā Zoar. Protams, tās visas atrodas tikai mūsos, mūsu vēlmju nedzīvajā, augu, dzīvnieku un cilvēka līmenī, mēs sajūtam tikai realitāti, kas atrodas mūsu dvēseles iekšienē. Jo arī patreiz mēs atrodamies mūsu dvēseles iekšienē, šīs kli – vēlmes iekšienē un visas parādības norisinās tās iekšienē. Bet jebkurā gadījumā, kopā ar iekšējiem meklējumiem, mums pastāvīgi jāatrodas cerībā, ka apkārtējā gaisma iedarbosies uz mums un atvērs mums acis. 
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 528. p.: Tomēr to, ko vēlējās atklāt, viņš neatklāja. Jo viņš vēlējās tiem atklāt “dienu beigas” un ir “labējās beigas” un “kreisās beigas”. Viņš vēlējās tiem atklāt “labējās beigas”, lai izsargātos un attīrītos no priekšādas, kas atrodas “kreisās beigās”; bet tas, ko viņš tiem atklāja, bija zināms un atklāts vēl līdz tam, kad tie ienāca svētajā zemē. Taču pārējos vārdus viņš tiem nevēstīja atklāti un tie slēpti Torā, šajās svētībās. Mums jācenšas atpazīt aprakstāmās parādības – “sevī”, mūsu izlabotajā vēlmē. Jo vairāk tiecamies tās sajust izlabotās vēlmes iekšienē, jo lielāku labojošo gaismu izsaucam. Tā mūs pakāpeniski izlabos un mēs varēsim ieraudzīt patieso ainu. It kā patreiz es kaut ko apskatu bez brillēm, zinot, ka man tās trūkst. Es vēlos redzēt patieso ainu, es saistu savas cerības ar to, ka iegūšu “brilles”, izlabošu savu “redzi” un spēšu ieraudzīt patieso stāvokli. To sevī ietver Zoar Grāmatas lasīšana.
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 119. p.: “Tikai tavus tēvus Radītājs vēlējās”. “Tavus tēvus” – patiesībā trīs: Ābramu, Īzaku un Jēkabu. Sacīts: “tikai” – patiešām “tikai”, jo nav nekā vairāk par šiem trim un no tiem atzarojas un nostiprinās visas pārējās – visas BEA pasauļu pakāpes, kas paceļ MAN uz ZON, lai vainagotu Vārdu, tas ir, piesaistīt jaunus mohin Nukvai, dēvētai par Vārdu. Zoar pastāvīgi ved mūs pie vidējās līnijas, visos stāvokļos. Tā ir Zoar misija – pastāvīgi demonstrēt mums, kā mēs varam noregulēt divas līnijas, kuras saņemam no augšienes, no Radītāja, – saņemšanas spēku un atdeves spēku, un izveidot no tām mūsu realitāti, būt augstāk par atdeves spēku, augstāk par saņemšanas spēku, pacelties tiem abiem pāri un saņemt tos tajā mērā, kādā varam iekļaut vienu otrā. 
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 675. p.: Zebulons izpelnījās, lai viņu svētītu Isašara priekšā, jo viņš, atraujot maizi no savas mutes, ielika to Isašara mutē. No šejienes seko, ka tas, kurš baro studējošo Toru, saņem svētību no augšienes un no apakšas. Neskatoties uz to, ka izpelnas tikt ielūgtam pie diviem galdiem, – tas, ko nav izpelnījies cits cilvēks, viņš izpelnas vēl bagātību un svētību šajā pasaulē un daļu izpelnas nākamajā pasaulē. Zoar stāsta par saikņu veidiem, kas eksistē starp dvēselēm. Jo tikai tas mums slēpts, to nepieciešams mums atklāt. Saiknē starp dvēselēm – tie ir atdeves, vēlmes dot, spēki, bet katras dvēseles iekšienē – egoistiska vēlme baudīt. 
Cilvēks virzās uz priekšu, kad spēj noturēties divu līniju priekšā: labās un kreisās. Līnijā, kas nostiepjas no augšas uz leju, viņš izjūt pagrimumu, vilšanos, izmisumu, nespēku un nomāktību. Līnijā, kas ved no lejas uz augšu, viss otrādi: šeit mēs nonākam pie analīzes. Piemēram, es jūtu pilnīgu fizisku, mentālu un morālu nogurumu – nav iespējams koncentrēties domās, apziņa aizmiglota, nekas nešķiet svarīgs. Kā romancē: “Es vēlos aizmirsties un iemigt”, lai neko nejustu. 
Jautājums:
Jautājums:
Jautājums: