Mēs visi kaut kam ticam
Tādos rakstos kā „Reliģijas būtība un mērķis” Bāls Sulams liek saprast ko vairāk kā viena vai otra konfesija. „Reliģija” dotajā gadījumā – tā ir attieksme pret dzīvi, uztvere un realitātes izjūta. Kāda tā man šķiet: ārējā vai iekšējā? Vai esmu spējīgs atšķirt?
Vai es varu ar pāliecību paļauties uz to, ko jūtu? Vai varu uzticēties savam prātam un jūtām? Vai es pareizi uztveru situāciju, vai arī atrodos aptumšotu sajūtu gūstā? Iespējams, patiesībā viss nav tā, kā es redzu un jūtu? Kādā tad veidā pārbaudīt savas realitātes ainas ticamību? Kā saprast parādības, kuras tajā novēroju? Un kā tās pareizi izmantot? Kur ņemt kritērijus? Kā sevi novērtēt objektīvi, no malas?
Visi šie un daudzi citi jautājumi ietilpst „reliģijas” jēdzienā. (vairāk…)
Mēs esam tik lielā mērā atdalīti un atšķirīgi, ka paši ar to neko nespējam izdarīt. Citādi mēs tā arī paliksim šajā pasaulē ar savu milzīgo sakaru trūkuma sajūtu, kas pastāvīgi tikai pieaug. Jo augstāk mēs paceļamies, jo zemāk krītam. Proti, atbilstoši attīstībai nošķirtība starp visām atsevišķām dvēselēm liksies mums arvien būtiskāka, nozīmīgāka, spēcīgāka, izpaužoties vairums dažādos veidos.
Radītājs ietverts jēdzienā „Viens”, kā sacīts: „Viens, Vienots un Vienīgais” – tādā veidā Viņš mums atklājas. Kad kabalisti izzina Bezgalības gaismu, visaugstāko punktu, kādu tikai iespējams sasniegt, viņi atklāj Vienu jēdzienu, kurā ir ietverts viss, bez jebkādas atšķirības.
Nodarbībās, izņemot visu pārējo, mēs studējam garīgo pasauļu, parcufim un sfirot uzbūvi un mijiedarbību. Rodas jautājums: kādēļ man tas ir vajadzīgs? Man taču tikai jāizsauc uz sevi gaisma, kas atgriež pie Avota.
Kādreiz pie kabalas nonāca tikai tie, kuri vēlējās uzzināt par dzīves jēgu, tās būtību: kādēļ mēs piedzimstam un mirstam, kādēļ dzīvojam tik grūtu dzīvi. Cilvēks to vēlas zināt, un pat ja viņa dzīve būs materiāli pilnīgi nodrošināta, viņam jebkurā gadījumā radīsies šie jautājumi, jo tie nāk no cilvēciskās pakāpes, ne dzīvnieciskās. Cilvēks nav suns, pat ja apmetīsies pieczvaigžņu viesnīcā, viņam tāpat būs slikti un viņš vēl kaut ko vēlēsies priekš dvēseles.
Jautājums:
Visas labošanās tiek veiktas pēc principa „no vieglā uz grūtāko”. Un tas ir loģiski: sākumā gaisma izlabo tīrākās tilpnes, kuras atrodas tai tuvāk, bet pēc tam ar to palīdzību pāriet pie primitīvākām un sarežģītākām tilpnēm.
Bāls Sulams „Galvojums” (saīsinātais variants): Tora netika dota ciltstēviem, jo bausli par mīlestību pret tuvāko kā sevi pašu, kas ir Toras pamats, nav cienīgi ievērot vienatnē. Šim nolūkam nepieciešama iepriekšēja visas tautas piekrišana.
Bāls Sulams „Galvojums” (saīsinātais variants): Israēla tautas uzdevums – sagatavot pasauli noteiktai attīrīšanai, lai tā spētu pieņemt mīlestības pret tuvāko principu, līdzīgi Israēlam. Katrs tajā iegulda savu artavu, un tādā veidā katrs no Israēla tautas vērš pasauli uz labestību.
Pakāpe, uz kuras atrodas cilvēks, pilnībā nosaka visas viņa domas un jūtas. Mēs neesam spējīgi ārpus tās par kaut ko domāt, saprast, just, kaut ko plānot, uz kaut ko tiekties, – tas viss noteikts tikai ar mūsu stāvokli, augstumu, uz kura mēs pacēlāmies.