Bāls Sulams „Kabalas zinātnes būtība”: Kabalas zinātne izmanto tikai tos nosaukumus un terminus, kuri ir reāli un atspoguļo esamību. Tāds ir nemainīgais visu kabalistu likums: „ Tas, kas nav izzināts, tam nedrīkst dot nosaukumu un definējumu”. Līdz brīdim, kad objekts izpaužas pilnībā, it kā turētu to rokās, kabalisti dēvē to nevis par izzināšanu, bet citādi: par sapratni, zināšanu utml.

Tādā veidā mēs izzinām parādību līdz pašiem dziļumiem, no radīšanas sākuma un līdz beigām, visās detaļās. Par cik mēs izzinām to savās uztveres tilpnēs, par tik arī paši bagātināmies, kļūstam atbilstoši sarežģīti. Visas pasaules atrodas mūsos, visa aina iezīmējas iekšienē. Es studēju nevis ārējās parādības, bet to, kas norisinās manī – un darbības gaitā arvien vairāk sevi saprotu, arvien labāk apzinos, ka manī nekā nav. Ja iepriekš es pasauli redzēju no ārienes, tad tikai sagrozītas uztveres dēļ, bet patiesībā tā bija projekcija, kas atspoguļojās manās smadzenēs. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Kabalas zinātnes būtība”: Kabalas zinātne dalīta divos paralēlos Radītāja izzināšanas ceļos, kuri viens otram vienlīdzīgi, un starp tiem nav nekādas starpības tāpat kā starp diviem ūdens pilieniem. Atšķirība tikai nosaka, ka pirmais ceļš ved no augšienes uz leju līdz šai pasaulei, bet otrais sākas šajā pasaulē un paceļas no lejas uz augšieni mērojot visus tos pakāpienus, kuri tika izveidoti sakņu lejup nākšanas un to atklāšanas no augšienes lejup gaitā.

Lejup nākšana notika saskaņā ar piecām stadijām – no nulles līdz ceturtajai un precīzi tie paši etapi atrodas ceļā no lejas uz augšieni. No kurienes rodas šie pakāpieni? No vēlmes, kuru gaisma izveda caur tām pašām attīstības stadijām.

Tādējādi struktūra ir nemainīga, un tikai tās „salikšana” mums tiek dēvēta par „nākšanu lejup”. Patiesībā nav ne augšas, ne apakšas – mēs tikai arvien vairāk paužam gaismas un tilpnes savstarpējo attiecību sarežģītību. Sākumā, kad tās bija kopā, mēs to nemanījām, taču pēc tam ainu sāka sarežģīt arvien jaunas detaļas, pievienojot stadijām jēdzienus – sfirot, pasaules, parcufim utt. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Kabalas zinātnes būtība”: Kabalas zinātne – sakņu kārtība, kas nonāk lejup cēloņu un seku ceļā saskaņā ar nemainīgiem un absolūtiem likumiem, kuri vienoti un noved pie viena ļoti cēla Mērķa, dēvēta „Radītāja Dievības atklāsme Viņa radījumiem šajā pasaulē”…

Pat mazs dzīvnieks ir sarežģīts savienojums no daudziem tūkstošiem jau izpētīto daļu un vēl milzīga daudzuma nezināmo. No šejienes pēc analoģijas var saprast to milzīgo dažādo savienojumu un saikņu daudzveidību, ko nepieciešams izpētīt, lai sasniegtu šo augsto mērķi.

Pat mūsu pasaulē sarežģītas sistēmas sastāv no neskaitāma elementu un saikņu vairuma. Mēs nevaram iedomāties visu savienojumu kompleksu, kas uztur dzīvību ķermenī – kaut arī nelielu tam paredzētu laiku. Šī sarežģītība nāk nevis no kādu iegribām, tās pamatu neatgriezeniski ieliek atomu un molekulu struktūra, kas nosaka tālāko attīstības gaitu un visus iespējamos savienojumus, ar kuru palīdzību formējas organisma sistēmas: limfatiskā, asinsrites, nervu utt. Pie tam gala rezultātā šīs sistēmas harmoniski mijiedarbojas. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala - Nav komentāru→

Jautājums: Ko dēvē par dzīves pārdzimšanu riņķojumu?

Atbilde: Es atrodos vēlmē baudīt, un man atklājas saķelts rešimo, tas ir, es sajūtu, ka sašķelta mana saikne ar apkārtni un mana saikne ar Radītāju. Tādējādi es pielieku pūles, lai savienotos ar apkārtni, lai kļūtu par tilpni, kas piemērota Radītājam, gaismai.

Pieņemsim, es biju strādājis, lūdzis, darbojoties augstāk par savu sašķelto egoistisko vēlmi un panācu to, ka gaisma uz mani iedarbojās, izlaboja manu saikni ar blakus esošajām sašķeltajām vēlmēm un mēs savienojāmies un sasniedzām lielāku līdzību gaismai.

Tagad manis izlabotā tilpne piepildījās ar gaismu Nefeš. Tādā veidā es realizēju vēlmi, kas man atklājās. Tas nozīmē, ka esmu nodzīvojis vienu dzīvi, izlabojos. (vairāk…)

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Kā cīnīties ar smaguma sajūtu?

Atbilde: Tad, kad cilvēks jūt smagumu no tumsas sajūtas, traucēkļu, šķēršļu, kas rodas ceļā, ciešanu sajūtas – viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā viņš spēs atmosties un saskatīt katrā traucēklī, kas nāk jebkurā formā, tā garīgo jēgu, garīgās detaļas, lai tieši par tiem raidītu lūgšanu.

Nepieciešams iztēloties pareizas garīgās īpašības pretmetā tām materiālajām īpašībām, kuras pašlaik atklājas. Viss, kas šķiet man ļaunums – dažādie ļaunuma izpausmes veidi, kas atklājas manī, manā ego, manās vēlmēs. Vienu cilvēku es ienīstu, citu apskaužu, trešais mani kaitina – visus šos novērtējumus gan negatīvos, gan pozitīvos es veicu tikai attiecībā pret sevi pašu.

Vai es varu patreiz apgriezt otrādi visas šīs detaļas un sākt salikt no tām visām vienu pretēju attiecību, vēlmju, domu lauku? Tad no to pretestības es sapratīšu, kā man vērsties pie Radītāja, pie gaismas, lai man dotu ticību, atdeves spēku.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 10.06.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Lai saprastu, ko nozīmē lūgšana, nepieciešams no izietās daudzveidīgās pieredzes iedomāties stāvokli, kas pretējs svētumam, kurā cilvēks jūtas kā miris. Viņu pārņem skaudība, pašmīlība, vēlme valdīt, parasta egoista materiālās vēlmes pēc uztura, seksa, ģimenes. Viņš jūt, ka kļuvis par šo vēlmju vergu, caur kurām izpaužas augstākā spēka vara.

Taču līdz ar to viņš apzinās, cik lielā mērā šis stāvoklis pretējs atdevei, rūpēm par tuvākā un Radītāja interesēm, tai jāstāv pāri visiem aprēķiniem par sevi pašu, saviem radiniekiem – par visu, kas neattiecas uz garīguma atklāšanu.

Radījuma mērķis bija Radītāja atklāsme viņa radījumiem. Ja cilvēks izvēlas šo mērķi kā savu misiju, kā labā viņam ir jāstrādā, „kā vērsis iejūgā un ēzelis zem smagas nastas”, lai kļūtu tikai par pārejas posmu, pašu mazāko izpildītāju, kurš nesaņem nekādu atalgojumu – tas nozīmē, ka viņš vēršas ar pareizu lūgšanu. Viņš pat nezina, ka tas ir viņš, kurš izsauca atklāsmi un pie tam nevēlas saņemt no tās labumu – viņam pietiekami tikai ar iespēju strādāt bez jebkādas kompensācijas. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Jautājums: Kas lika Israēla dēliem saņemt Toru pie Sinaja kalna?

Atbilde: Nelaimes, problēmas un ciešanas. Kas vēl var kalpot tev kā stimuls, ja atrodies egoistiskajā vēlmē?

Taču ciešanas ir dažādas: tās atnāk pie tevis no apkārtējās pasaules vai arī tu pats tās iekšēji atmodini. Tā vai citādi, taču bez nelaimēm neiztikt un jautājums tikai tajā aspektā, vai tās tev tiek sūtītas no ārienes, vai arī tu tās izsauc no iekšienes ar mācību starpniecību, domās, sapratnē, apziņā? Sacīts: „Gudrais redz to, kam jāpiedzimst”. Ja tu rīkojies pats, tas ir pietiekami, lai attīstītos paātrinājuma ceļā, negaidot nelaimes, kuras pastums tevi uz priekšu. Tās arī liek mums paātrināt savu gaitu, taču starpība ir liela. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Galvojums”: Tora nepieciešamības dēļ tika iedota tieši Israēla tautai, Ābrama, Īzaka un Jēkaba pēctečiem. Bija neiespējami pat iedomāties, lai kāds svešs tajā ņemtu dalību. Tomēr rezultātā Israēla tauta kļuva kā pavadonis, caur kuru aizplūdīs attīrīšanās dzirksteles visai cilvēku dzimtai visā pasaulē.

Runa iet ne vienkārši par vienu no tautām, kurai piepeši tika dāvāta Tora. „Israēla tauta” – cilvēku kopa, kas iznākuši no Senās Babilonijas. Viņi apvienojās Ābrama vadībā, kurš mācīja viņus veidot mīlestības saites pār naidu. Protams, viņi to nevēlējās, līdzīgi visiem pārējiem babiloniešiem, taču pieņēma Ābrama mācību. Pateicoties dzirkstelei, kas viņos bija apslēpta, viņi saprata, ka tā būtībā – labošanās metodika, ka egoistiskā daba, naids doti, lai pār to apvienotos un izveidotu grupu, kurā viens otram pretdarbosies šie divi poli: naids lejā un mīlestība augšienē. Tādā veidā viņi nonāca pie „Sinaja kalna” – pie stāvokļa, statusa, kurā mēs atklājam Augstāko spēku. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

Jautājums: Kapēc cilvēkam šķiet, it kā viņš var virzīties uz priekšu ar personīgiem spēkiem, nevis ar apkārtnes palīdzību?

Atbilde: Cilvēks atzīst par labāku paļauties uz personīgiem spēkiem, jo strādā ar viņam ierastajām, egoistiskajām metodēm. Saskaņā ar savu egoistisko vēlmi viņš netiecas vērsties pie augstākās gaismas, kas atgriež pie avota, bet domā, ka pats visu nopelnīs, pateicoties savām zināšanām un pūlēm. Viņš uzskata sevi par pietiekami gudru un spēcīgu, lai pārrautu visus aizslietņus un saņemtu atalgojumu.

Šim nolūkam viņam nav nepieciešams augstākais spēks, nav vajadzīgs Radītājs. Tad, kad viņš jūtas spēcīgs, tad noniecina saikni ar augstāko spēku, pat ja arī būtu iztēlojies, ka šis spēks eksistē. Viņš sāk iedomāties, ka saistīts ar kādu augstāko tikai kāda drauda dēļ šajā pasaulē vai bailēm no soda nākamajā pasaulē pēc nāves, tas ir, kad nespēj tikt galā personīgiem spēkiem. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Ko nozīmē ticība kabalas zinātnē?

Atbilde: Ticība tā ir atdeve augstāk par saņemšanu. Mēs izmantojam ticības spēku, jo cilvēkā neeksistē atdeves spēks – viņam tas jāsaņem no Radītāja. Pateicoties augstākās gaismas ietekmei uz cilvēku, viņā veidojas spēja atdot.

Tas ir gluži kā magnēts, kas notur metāla gabalu. Spēja atdot saglabājas cilvēkā tikai pateicoties tam, ka viņš atrodas augstākās gaismas iedarbībā un tāpēc tas tiek dēvēts par ticību. Viņam dziļi jāizjūt šis iespaids, kas nāk no augšienes un tad spēs veikt altruistiskas darbības, nesavtīgus aprēķinu. Tāpēc tas tiek dēvēts par ticību.

Ja atdeve būtu uz personīgo pūliņu rēķina, tad netiktu dēvēta par ticību. Taču tā eksistē tikai ar noteikumu, ka augstākā gaisma nodod cilvēkam savu īpašību un veido viņā spēju atdot. Radījuma atdeves īpašība nāk no viņa līdzības ar augstāko gaismu, tieksmes uz augstāko un tādēļ tiek dēvēta par ticību.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 04.06.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→