Category Archives: Garīgais darbs

Spēks ir galvā

Vispārējā saņemošajā vēlmē ir kvalitatīvi lielāka daļa ar nosaukumu „Israēls” (ISR-EL). To aizsāka tie, kuri nākuši ar Ābramu no Senās Babilonijas, tiecoties sasniegt saikni ar Augstāko spēku, salīdzinājumā ar pārējiem babiloniešiem. Taču galvenais: šī saikne viņiem nepieciešama tam nolūkam, lai kalpotu par gaismas pavadoņiem „pasaules tautām” (WORLD).

Tāpēc alegorijas veidā sacīts, ka Radītājs vērsās pie tautām, piedāvājot tām labošanās metodiku, taču tās nebija spējīgas pieņemt tās principus: nenogalināt, nezagt utt. Patiešām mūsu egoistiskās vēlmes pašas nespēj realizēt nolūku atdeves dēļ. Tāpēc nepieciešama „galva” (Rosh), kura piešķirs tām pareizo nolūku (Kavana).

Tādējādi vispārējās vēlmes divām daļām jābūt savienotām. Tās nevar pastāvēt viena bez otras. Sākotnēji jāizlabo Israēla daļa, tas ir, jāievieš pareizie nolūki, lai tie būtu gatavi darbam ar vēlmēm. Tad varēs vērsties pie pašām vēlmēm, izlabojot tās ar atdeves nolūku. (vairāk…)

Atklāt vai noslēpt?

Praviešu laikos kabalisti nedaudz atklāja savas zinības pasaules tautu viedajiem. Aristotelis, Platons un citi sengrieķu domātāji patiešām tiecās noskaidrot īstenību, bez jebkādiem ļauniem nodomiem. Pie tam šajā laikmetā daudzi neebreji pievienojās Israēla tautai un daži no viņiem sasniedza augstas pakāpes.

Attiecībā uz filozofiju – bāzējoties uz zināšanām, kas smeltas no kabalas, viņi izstrādāja teoloģiju. Tās pieeja cilvēkiem šķiet vieda un pašpietiekama. Viņu vēlme attiecas uz AHAP, un viņi nespēj izprast, ka pastāv vēl viena iespēja. Cilvēks nespēj pacelties augstāk pār personīgo vēlmi.

Tāpēc, kā rakstīts Zoar Grāmatā, Rašbijs raudāja: „Ak bēdas, ja atklāšu un ak bēdas, ja neatklāšu. Ja neatklāšu – kā cilvēki sasniegs labošanās beigas? Viņiem nebūs gaismas avota, kas atrodas tikai manā paaudzē”. Rašbijs bija pēdējais no tiem, kurš vēl līdz nopostīšanai izzināja Acilut pasaules visas pirmo trīs sfirot gaismas, tas ir, sasniedza visu 125 pakāpju personīgo izlabošanos. (vairāk…)

Par Radītāju – vienkāršiem vārdiem

Par Radītāju dēvē visu radījumu attieksmi pret mani. Kur es Viņu atklāju? Savā attieksmē pret tiem!

Kad es Viņu atklāšu? Tad, kad izturēšos pret visiem ar mīlestību un atdevi.

Ko es tad noskaidrošu par viņiem? To, ka viņi ir manas nedalāmās daļas, kuras man nepieciešamas un noderīgas, un ka pasaulē nav neviena, kas nodarītu man ļaunumu un būtu mans ienaidnieks.

Proti, es atklāju, ka visi radījumi attiecas pret mani ar atdevi atdeves dēļ, kas tiek dēvēts „Nedari citam to, ko nevēlies, lai nodarītu tev”, vai ar saņemšanu atdeves dēļ, tas ir, ar mīlestību pret tuvāko kā sevi pašu. Būtībā tā ir Radītāja attieksmes izpausme pret mani. Tikai Viņš it kā apkopo visas šīs attieksmes, būdams to augstākā pakāpe.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 08.08.2012.

Avots krievu valodā

Laika kategorija – mūsu pasaules trūkums

Kongress Harkovā, 7. Nodarbība

Jautājums: Mans jautājums attiecas uz laika kategoriju. Iespējams mēs nesasniedzam vienotību tikai tā iemesla dēļ, ka nespējam vienlaikus uz to tiekties, jo katrs atsevišķi mēs jau izjutām šādu lielo apvienošanos?

Atbilde: Laika kategorija ir mūsu pasaules trūkums. Ja es justos absolūtā drošībā, absolūtā pārliecībā, kad nepastāv praktiski nekāda atšķirība starp manu šodienas ik minūtes stāvokli un nākamo, pēc gada, pēc divdesmit, pēc tūkstoš gadiem; ja nepastāvētu izmaiņas manos stāvokļos, tad nebūtu laika kategorijas.

Taču, ko nozīmē „nepastāvētu”? Proti, neviens no stāvokļiem nebūtu labāks vai sliktāks par citu. Kā tas var būt? – Ja es pilnībā uzticos Radītājam. Tad stāvokļi, no vienas puses, var mainīties, bet no otras puses, man pilnīgi vienalga, kā tie mainās. Un tad laiks izzūd.

No 7. nodarbības Harkovas kongresā, 19.08.2012.

Avots krievu valodā

Punkts, kas ietver visu ceļu

Bāls Sulams „Kalpone, savas kundzes mantiniece”: Tad, kad mums nav pa spēkam uzvelt savos plecos smagu nastu un nogādāt to citā vietā, mēs meklējam veidus, pateicoties kuriem būs iespējams sadalīt nastu mazās daļās un nogādāt to pēc kārtas.

Radītājs radīja lielu, daudzslāņainu, spēcīgu vēlmi baudīt – tieši atbilstošu Savai atdevei, Savai vēlmei sniegt baudu radījumiem. Radītājs šo vēlmi izveidoja kā ļoti sarežģītu, lai tā prastu sajust, saprast Viņu, līdzināties Viņam, lai pieņemtu, apgūtu visu radīšanas nodomu un apstrādātu to atgriezeniskajā gaitā. Tāpat bagātais saimnieks, neskatoties uz savu prioritāti, vēlas, lai viesis kļūtu tieši tāds pats kā viņš, bez jebkādiem ierobežojumiem.

Šim nolūkam mums nepieciešami daudzkārtīgi posmveidīgi labojumi. Nav iespējams vienreiz nogādāt šo „nastu”, tas ir, izlabot tilpni, kuru radījis Radītājs. Šajā tilpnē/ vēlmē mums jāveic izpēte un analīze, jānonāk pie sapratnes un saskaņas, apstrādājot un realizējot to no savas puses, lai pieņemtu tieši tādu pašu formu, kāda piemīt Radītājam. Un tas viss – pateicoties īpašībām, kuras mums vispār nepiemīt. (vairāk…)

Taisnā ceļā uz čūskas rīkli

Bāls Sulams „Trimda un atbrīvošanās”: Un sadrumstalojās tautas spēks: daži sekoja egoistisko ķēniņu un augstmaņu pēdās, bet daži sekoja kabalistiem. Un šī šķelšanās turpinājās līdz Tempļa nopostīšanai.

Un izveidoja saduķeju sektu – bagātos un augstmaņus, kas remdēja savas alkas. Viņi karoja ar tiem, kuri pārvarēja egoismu un tieši viņi uzsūtīja Romas impēriju Israēlam, un pēc tam nevēlējās noslēgt mieru ar iekarotājiem, kā ieteica viedie. Rezultātā tika nopostīts Templis un Israēla tautas labākie devās trimdā.

Kabalists vēsturi nestudē universitātē. Viņš aptver ar skatienu visu sistēmu, paceļoties pāri laika ierobežojumiem. „Laiks” viņam nozīmē darbību secību. Viņš redz garīgos cēloņus un to materializāciju šīs pasaules zaros, viņš redz procesa gaitu. (vairāk…)

Israēla tauta: pacēlumu un kritumu hronika

Bāls Sulams „Trimda un atbrīvošanās”: Israēla tauta nespēj pastāvēt trimdā. Tā neradīs sev mieru trimdā līdzīgi pārējām tautām, kuras sajaucās ar citām, atrada mierinājumu un izzuda tajās bez vēsts. Ne tāda ir Israēla tauta. Tai nebūs miera tautu vidū, līdz piepildīsies sacītais: „No turienes meklēsi Radītāju un atradīsi, ja meklēsi Viņu ar visu sirdi un dvēseli”.

Israēla tauta sākās no Ābrama grupas mācekļiem, kas nāca no Senās Babilonijas. Pārējie babilonieši izklīda visā pasaulē un savstarpēji sajaucās – tā, ka šodien pat nav iespējams atrast to septiņdesmit tautu pēdas, kuras apdzīvoja Babiloniju. Robežas izzuda, jo viss norisinājās saņemošajā vēlmē.

Israēla tauta arī sastāvēja no divpadsmit paaudzēm, un tajā arī notika sajaukums, taču tā neizzuda starp citām tautām. Ārēji tā izsijājās starp tām, taču iekšēji – neslīkst šajā masā. To šai tautai apsolīja Radītājs, un mēs ar jums jau saprotam, par ko iet runa: nav iespējams saliedēt vienā veselumā saņemšanas tilpnes un atdeves tilpnes. (vairāk…)

Mācies lasīt Radītāja burtus

Gaisma, atdeves īpašība, rada tumsu, tilpni, vēlmi, saņemšanas īpašību. Pēc tam gaisma to attīsta, virzot pa 4 pakāpēm, stadijām, stāvokļiem, kas seko viens aiz otra, līdz vēlme sāk sajust sevi kā eksistējošu un visbeidzot saprot, ko gaisma, tās Veidotājs, no tās vēlas. Gaisma vēlas ar vēlmi savienoties, sasniegt pilnīgu saplūsmi, dēvētu par Bezgalības pasauli.

Taču vēlme baudīt nespēj izturēt šādu stāvokli, jo sajūt ar to savu pretstatu, pilnīgu nespēju saplūst ar gaismu. Pēc tam, kad radījums attīstījās un iepazinās ar gaismas īpašībām, atrodoties ar tām kontrastā, tas iepazina sevi pašu un atklāja, ka atrodas pilnīgā īpašību pretstatā.

Radītājs vēlas saplūsmi, mīlestību, tādas attiecības ar radījumu, kas dēvētas par Bezgalības pasauli. Gluži kā bagātnieks, kurš aicina ciemos savās mājās nabago draugu, apdāvina viņu ar savu bagātību un jautā, ko tu vēl vēlies? Un nabagais atbild: „Es vēlētos, lai tas viss būtu manis paša nopelnīts”. Taču to bagātnieks viņam  iedot nespēj… (vairāk…)

Nopelnīt atklāsmi

Apslēptības laikā man ir tikai viena izvēle: iztēloties augstākā, kurš mani vada un nosaka visus manus stāvokļus, dižumu. Augstākais ar nolūku izliekas par mazāku, lai dotu iespēju zemākajam strādāt.

Ja atklāsies Radītājs, augstākais spēks, kurš valda un nosaka visu, tad nebūs vietas manai ticībai, atdevei. Es redzēšu, ka viss atrodas Viņa rokās un man nebūs ar ko strādāt. Tāpēc es lūdzu apslēptību.

Es sāku novērtēt apslētību, jo Viņa apslēptībā es dzīvoju. Turklāt Viņam atklājoties, es izzūdu. Ja Radītājs atklāsies, tad es pārvērtīšos par pilnīgu nulli, sajūtot, ka Viņš visu vada un visu nokārto, turpretī man nav ko darīt – es it kā neeksistēju. (vairāk…)

Viss pret mums

Visbeidzot cilvēks atzīst, ka jāmainās viņam pašam.

Tāda sapratne nenāk uzreiz – kurš tad sākumā to vēlēsies? Taču pakāpeniski noskaidrojas, ka krīze nevājinās un nelaimes tikai pieaug. Šodien mēs jau redzam: visās mūsu darbības jomās cilvēce pieļāvusi milzums kļūdu un nonākusi pie kraha. Tādējādi rodas jautājums: kur slēpjas notiekošā cēlonis? Kāpēc viss, ko esam izveidojuši, strādā pret mums?

Visu sistēmu trūkumi atklājas diendienā – mūsu egoisms tās bojā arvien vairāk. Piemēram, veselības aprūpe: milzīgais zāļu daudzums būtībā ir inde, kas sagrauj mūsu organismu. Tās speciāli tiek izstrādātas tā, lai mēs uz tām „uzsēstos” un lietotu tās visu atlikušo dzīvi, pievienojot aizvien jaunus nosaukumus.

Speciālisti rada jaunākās medicinīskās iekārtas un aparātus izmeklēšanām un analīžu veikšanai. Lai gan tie nav nepieciešami: cilvēku jau bez tā nogurdina un nogāž gar zemi tik lielā mērā, ka viņš vairs nezina, kur viņam likties no tādas dzīves. Un to dēvē par „žēlsirdību”? Mēs arī paši nezinām, ko vēlamies. (vairāk…)