Viss, ko redzam savā realitātē – saņemošā vēlme. Tā tika radīta savā sākotnējā formā, un mēs to sajūtam. Mēs arī esam šī vēlme.

Taču līdzās tam, mums tāpat piemīt spēja domāt, prāts, kurš ļauj konstatēt: „Man ir vēlme. Es sajūtu vēlmi”. Dzīvnieki uz šādu konstatāciju nav spējīgi, to spēj tikai cilvēks. Šeit arī ir atšķirība: ar prāta palīdzību es varu norobežoties no vēlmes, analizēt, to izmērīt, vērot no malas.

Tādējādi man dota iespēja būt par psihologu sev pašam un citiem. Vēlmē ir mana dzīve, un ir spēja analizēt šo dzīvi: kas tiek sajusts vienā atsevišķā vēlmē, bet kas – citā, kādā veidā es pāreju no vēlmes uz vēlmi, ko ar tām daru. Citādi sakot, esmu spējīgs uz noteiktu darbību pār savu vēlmi. Tajā dzīvojot, es varu studēt savu dzīvi ar prāta, atmiņas un analīzes palīdzību. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Ja kritumā tu neveic pareizo darbību, tad tu uzcel sev priekšā barjeru. Viena barjera tev bija jāpārvar atklājot jaunu tukšumu. Taču tu to atstūmi un sacīji, ka nespēj to veikt.

Tagad tev nāksies gaidīt, kad Radītājs no jauna vērsīsies pie tevis, tas ir, tevī atklāsies jauni nosacījumi, kas ļauj izlabot to pašu problēmu, taču citādā veidā. Radītājs maina vienu eņģeli, vienu spēku, pret citu un sniedz cilvēkam jaunu iespēju virzīties uz priekšu.

Cilvēks darbojas absolūtas sistēmas iekšienē un viņam tā jāpapildina ar savu daļu, kas atkarīga no viņa, lai nodrošinātu visas sistēmas eksistēšanu un virzītu to uz priekšu pretim mērķim. Šī kustība norisinās visā sistēmā, kur katrs elements atmostas un ir atkarīgs no pārējiem saskaņā ar labošanās kārtību, kas vērsta no apakšas uz augšieni, mērojot informācijas gēnu (rešimot) ķēdi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Toras dāvāšana”: Patiesībā cilvēkam, kuram vēl piemīt radījuma daba, nepastāv nekāda atšķirība starp mīlestību pret Radītāju un mīlestību pret tuvāko, par cik viss, kas atrodas ārpus viņa, šķiet viņam nereāls.

Es nevaru sajust tuvāko pašu par sevi. Es viņu sajūtu tajā pakāpē, kādā esmu no viņa atkarīgs. Citiem vārdiem, es jūtu nevis tuvāko kā tādu, bet savu atkarību no viņa: cik daudz es varu zaudēt, ja ar viņu kas notiks.

Tikai no šādiem aprēķiniem mēs vadāmies, lai kas tas būtu. Pat māte rūpējas par savu mazuli, jūtot, kādus zaudējumus viņai var nodarīt mazuļa nelaimes un problēmas. Tā arī ir mēraukla, kuru mēs dēvējam par „mīlestību”. „Es tevi mīlu” – nozīmē: esmu atkarīgs no tevis. Tāpēc tas viss nav garīgā, bet gan materiālā mīlestība: es saņemu no kāda baudu un baidos, lai ar viņu nenotiek kāda nelaime, pretējā gadījumā tas man nesīs ciešanas. Es mīlu to, ar kuru man ir labi. Tas var būt mans bērns, vai arī kāds, kas man sagādā labpatiku. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Lūgšanas trīs noteikumi nosaka, ka pateicoties tiem iespējama mūsu saplūsme ar nākamo pakāpi: zemakā G”E ar augstākā AHAP”P. Tie parāda, kas pie tam nepieciešams: dvēseles uzticība un vilšanās savos spēkos, piederība augstākajam, ticība augstākās pakāpes dižumam, personīgās niecības apzināšanās, kas ļauj atcelt savu egoismu.

Runa iet par ticību augstākā dižumam, tā pilnībā atkarīga no apkārtējo loka ietekmes. Cilvēks viens pats to nespēj sasniegt. Nepieciešamība pēc augstākā ir atkarīga tikai no apkārtnes, jo pats cilvēks nespēj attīstīt sevī vajadzību pēc atdeves. Tas ir abstrakts mērķis, kas pretrunā viņa dabai, tāpēc šis mērķis var nākt tikai no apkārtējo loka, kas valda pār viņu.

Tikai apkārtējo loks var dot man spēku, kas ļauj pacelties virs sava ķermeņa un nolemt, ka nāve labāka nekā tāda dzīve bez atdeves īpašības, bez garīguma sajūtas, lai es piekristu sasniegt atdevi saņemšanas vietā, nevēloties vairs dzīvot egoismā. Visu šo triju noteikumu izpildīšana ir atkarīga no cilvēka uzticības savai apkārtnei, no tā, cik lielā mērā tā viņam iedvesīs šīs vērtības. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Raksts „Lūgšanas trīs noteikumi” no grāmatas „Šamati”: Pastāv trīs lūgšanas noteikumi: 1. Ticēt, ka Radītājs var glābt cilvēku, neskatoties uz to, ka cilvēkam piemīt vissliktākās īpašības, ieradumi un nosacījumi, salīdzinājumā ar jebkuru citu viņa paaudzē. 2. Viss, ko varēja izdarīt, izdarīja, taču glābiņš tā arī neatnāca. 3. Ja Radītājs neglābj, tad labāk nāve nekā tāda dzīve.

Šie trīs noteikumi apkopo vairums nosacījumu, kuri cilvēkam ir jāsavāc sevī, lai nonāktu pie autentiskas lūgšanas, kliedziena. Kliedziens tā ir vēlme sirdī. Tas dzimst tajā mirklī, kad mēs sasniedzam vēlmi, kura derīga garīgās pasaules, atdeves īpašības atklāšanai – tajā brīdī, kad kļūstam tai gatavi, atrodoties vēl mahsoma otrā pusē, tas ir, gaidot tomēr vēl kaut ko saņemt no šīs atklāšanas.

Tā vēl nav tīra lūgšana, un tā nevar būt tīra, jo pastāv sašķeltība starp pakāpēm. Mēs vienmēr raidām lūgšanu „lo lišma” sevis dēļ, no tās nonākot pie „lišma”, atdeves. Kā sacīts: „Pielika pūles un atrada”. Taču mūsu vēlmei jāpiemērojas tai pakāpei, pie kuras atrodamies. Nav iespējams uz to pacelties, ja netiek izpildīti visi noteikumi no šiem trim. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Šamati”, 168. raksts „Israēla paražas”: Israēla paražas svarīgas tādā mērā, ka var sacīt,  ka tās dod cilvēkam vairāk garīguma, nekā paši baušļi. Lai arī par paražu pārkāpumu nav soda, taču tad, kad pārkāpj likumu – saņem sodu. Taču, ja tomēr palīkoties uz to no labuma redzes viedokļa, proti, svētbijīgo trīsu sasniegšanas Debesu priekšā, tad paražas nes vairāk labuma. Tas ir tāpēc, ka viedie, kuri ieviesa šīs paražas, nokārtoja tā, lai garīgais starotu caur viņiem.

Pastāv liela problēma tajā apstāklī, kas attiecas uz materiālajām darbībām, kas vērstas uz mīlestību un apvienošanos, – darbībām, kuras Rabašs apraksta mums savos rakstos par grupu. Tās nedrīkst noniecināt, un attiecībā uz to mums viss ir samērā sakārtots.

„Paraža” tas ir noteikums, likums, kuru es patreiz nevaru izpildīt garīgajā līmenī un tāpēc izpildu to tikai materiālajā. Es cenšos iepriecināt grupu, apmierināt biedru vēlmes, apvienot viņus, pievienoties viņiem, lai sniegtu viņiem labpatiku.  Es pastāvīgi īstenoju visas iespējamās darbības, kuras attiecas uz bausli par mīlestību, uz apvienošanos, uz galvojumu. Ne es, ne biedri vēl neesam sasnieguši garīgo realizāciju, tā vēl nav praktiska baušļu izmantošana, tā nav gaismas piesaistīšana, kas izlabo, apvieno, atmodina un piepilda mūs. Šobrīd mēs vēl atrodamies iepriekšējā posmā, un visas mūsu darbības attiecas uz „paražu” kategoriju. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Kas tie ir „sirdī gudrie”, par kuriem raksta Bāls Sulams?

Atbilde: „Sirdī gudrais” ir tas, kurš meklē, kā, savienojoties ar citiem, atklāt savu sirdi augstākajai gudrībai, savienošanās gudrībai („gudrība” – hohma).

Atrodoties šajā tīklā, mēs aizmirstam, kuram kāda vēlme piederējusi, jo tagad tā ir mūsu kopējā sistēma. Un tad tās iekšienē mēs sākam sajust Hohma gaismu un tiekam dēvēti par sirdī gudrajiem, jo mūsu siržu saiknē mēs atklājām gaismas Hohma (gudrības) plūsmu.

No nodarbības pēc „Priekšvārda grāmatai „Panim Meirot”, 11.09.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Kāda lūgšana nepieciešama, lai pārvarētu šķēršļus?

Atbilde: Sākumā jāsasniedz svētība, pēc tam jau lūgšana. Lūgumam arī jābūt tādēļ, lai sniegtu labpatiku Radītājam. Proti, šeit pastāv vesela darbību un vēlmju secība, kur viens veidots uz cita, līdz tie visi izkārtojas vienā ķēdē.

Šajā ķēdē iesaistīti: Radītāja dižums, mana personīgā niecība un lūgums dot man spēkus un izlabot mani. Tas viss ir Radītāja darbs, nevis mans. Tas viss paredzēts, lai es varētu sasniegt izlaboto stāvokli, tādā veidā sagādājot prieku Radītājam.

Tad, kad es to visu izkārtoju vienā pareizā ķēdē, ar to es parādu, cik lielā mērā saprotu un zinu procesu, cik lielā mērā tam piekrītu un vēlos tajā piedalīties. Tas arī tiek dēvēts par manu garīgo tilpni. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Jautājums: Kāda piepūle, kāda atmoda mums pietrūkst, lai palīdzētu cilvēkiem lauzt barjeras?

Atbilde: Viņiem ir jāzina, ka mērķis sasniedzams ne ar kliegšanu un ielu nekārtībām. Tā vietā mums jāmācās apvienoties.

Apvienošanās nav vienkārša lieta. Šeit nelīdzēs dedzīgi aicinājumi. Cilvēkam sevi jāpārbauda, jāatklāj visi spēki, kas noraida vienotību un to veicina.

Apvienošanās metodika ir cilvēka iekšējās labošanās metodika. Iekšēji esmu tā iekārtots, ka nevēlos savienoties ar citiem. Es varu spriedelēt par to, varu slavināt pasaules vienotību, rīkot vispārējās mīlestības dienas… Taču īstenībā visi mēs esam egoisti, un neviens nespēj savienoties viens ar otru pa īstam. Ne jau tāpēc, ka nevēlas, vienkārši nav spējīgs. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kabalas izplatīšana - Nav komentāru→

Par Radītāju dēvē visu radījumu attieksmi pret mani. Kur es Viņu atklāju? Savā attieksmē pret tiem!

Kad es Viņu atklāšu? Tad, kad izturēšos pret visiem ar mīlestību un atdevi.

Ko es tad noskaidrošu par viņiem? To, ka viņi ir manas nedalāmās daļas, kuras man nepieciešamas un noderīgas, un ka pasaulē nav neviena, kas nodarītu man ļaunumu un būtu mans ienaidnieks.

Proti, es atklāju, ka visi radījumi attiecas pret mani ar atdevi atdeves dēļ, kas tiek dēvēts „Nedari citam to, ko nevēlies, lai nodarītu tev”, vai ar saņemšanu atdeves dēļ, tas ir, ar mīlestību pret tuvāko kā sevi pašu. Būtībā tā ir Radītāja attieksmes izpausme pret mani. Tikai Viņš it kā apkopo visas šīs attieksmes, būdams to augstākā pakāpe.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 08.08.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Radītājs - Nav komentāru→