Par lielām un mazām ciešanām
Toras, tas ir, labošanās metodikas dāvāšana nav vienlaicīgs notikums, bet pastāvīgs process: metodiku saņem ikviens, kurš sāk izjust pēc tās nepieciešamību. Sacīts: „Es radīju ļauno sākotni un radīju Toru kā piedevu”. Kritērijs ir vienkāršs: ja cilvēks vēlas sevi izlabot un patiešām atklāj, ka viņa vēlme ir slikta, ka tā ir ļaunā sākotne, tad viņā dzimst kliedziens, vērsts uz labošanos, uz atbrīvošanos no ļaunuma.
Mēs pastāvīgi dabiskā veidā sliecamies atbrīvoties no ļaunuma sevī. Visa lieta ir tajā, vai patiešām cilvēks to jūt? Vai viņš ir gatavs izturēt sliktu izjūtu, neskatoties uz daudzajām iespējām to neitralizēt, un izvairīties no prasības par labošanos? Vai varbūt otrādi, pasaldināt situāciju, „aizšmaukt”: „Galu galā tas viss nemaz nav tik briesmīgi. Es neesmu sliktāks par citiem. Un vispār, tā nav mana darīšana…” Pastāv vairums „novadceļu”, kuri palīdz aizmukt no ļaunuma sajūtas. Tas ir ļoti nepatīkami un saistīts ar stiprām dvēseliskām sāpēm – atklāt, cik es esmu slikts.
Tādējādi cilvēkam ir nepieciešams pamats, liela palīdzība, kas nodrošinās viņam drošu atbalstu. Pateicoties tam, viņš apzināsies patieso ļaunumu, iekliegsies no bezizejas un līdz ar to nenoslīdēs no ceļa. Un tad viņam patiešām būs nepieciešama Tora. (vairāk…)
Jautājums: 
No grāmatas „Gaisma un saule”, rabīns Kalonimus Kalmans Levijs: Tora pamatā tiek izzināta pateicoties vienotībai, kā rakstīts: „Un sapulcējās Israēla tauta kalna pakājē kā viens cilvēks ar vienu sirdi, un tur viņi attīrīja sevi no netīrumiem, un katra Israēla paaudze sevi pilnībā izlaboja.
Bāls Sulams „Toras dāvāšana”, 6. p.: Vēsts par Radītāja Dievīgumu nonāk pie radījuma atbilstoši Viņa izsmalcinātajai pārpilnībai, kas pastāvīgi pieaug līdz pat vēlamajam lielumam. Līdz ar to zemākie paceļas augšup patiesā apzināšanā, lai kļūtu Viņam par „ratiem” un saplūstu ar Viņu, līdz sasniegs absolūtu pilnību.
No Rabaša raksta „Dosimies pie Faraona”: Cilvēkam nav tiesību sacīt, ka nav derīgs tam, lai Radītājs viņu Sev pietuvinātu. Visa cēlonis – slinkums darbā. Tomēr pastāvīgi ir jātiecas uz grūtību pārvarēšanu un nedrīkst ļaut izmisuma domām iekļūt smadzenēs. Kā sacījuši gudrie: „Pat ja ass zobens pielikts tavam kaklam, nekrīti izmisumā, jo saņemsi augstāko žēlsirdību”.
Jautājums:
Bāls Sulams „Šamati”, 42. raksts „Eluls”: Cilvēkam no augšienes tiek dots tumsības stāvoklis, un tad viņš var redzēt, cik lielā mērā viņa darbs ir nesavtīgs. Ja arī tumsības stāvoklī viņš spēj palikt priekā, tā ir pazīme, ka viņš strādā Radītāja dēļ. Cilvēkam ir jāpriecājas un jātic, ka no augšienes viņam sniedz iespēju strādāt tieši atdeves labā.
Bāls Sulams „Šamati”, 3. raksts „Garīgās izzināšanas būtība”: Ņemot vērā, ka saņemošā vēlme tiek dēvēta par „radījumu” un „jauninājumu”, tādējādi no tā momenta, kad šajā vēlmē rodas apziņa, mēs varam apspriest tās uztveres detaļas. Tas jau nozīmē savstarpējās attiecības starp augstāko gaismu un vēlmi un tiek dēvēts: „gaisma un tilpne”.