Category Archives: Garīgais darbs grupā

Jāmaksā par katru mirkli

Novosibirskas kongress, 5. nodarbība

Rakstā „Miers” Bāls Sulams min šādu citātu: Viss ir ieķīlāts, un lamatas izliktas uz visu dzīvi. Veikals ir atvērts, un veikalnieks dod uz parāda. Grāmata atvērta un roka raksta, – tas ir, Radītājs visu pieraksta. Ikviens, kurš vēlēsies, varēs ņemt uz parāda – ieeja ir brīva, var nākt un paņemt. Taču nodokļu piedzinēji nepārtraukti atgriežas un no cilvēka tiek ņemta samaksa, vai viņš to apzinās, vai nē. Un viņiem ir pamats, – proti, viss ir pierakstīts. Turpretī notiekošā tiesa, kas izlemj, uz kāda pamata tiek ņemta no cilvēka samaksa, ir īstenības tiesa, un viss ir sagatavots maltītei.

Tādā veidā kabalisti pauda mūsu saskarsmes jēgu ar Radītāju..

No vienas puses, „viss ir ieķīlāts”, tas ir, nekas netiek dots bes maksas. Tas ir dabas likums, kurā mēs pastāvam un kurā visas daļas precīzi saistītas ar cēloņu un seku saiknēm. (vairāk…)

Biedru pulkā jāienirst dziļi

Bāls Sulams „Miers”: Vienkārša izpratne parāda, ka cilvēciskajai dzimtai nepieciešama sociālā dzīve. Citiem vārdiem, bez sabiedrības palīdzības cilvēks nevar pastāvēt un iegūt līdzekļus savai eksistencei.

Ja šāds vienpatis aiziet no sabiedrības uz tuksnesīgu vietu un dzīvo tur nelaimju un lielu ciešanu pilnu dzīvi, par cik nespēj nodrošināt savas vajadzības, tad viņam nav nekādu tiesību būt neapmierinātam ar Augstāko vadību vai savu likteni.

Taču, ja tomēr viņš ir neapmierināts un nolād savu rūgto likteni, tādā gadījumā viņš tikai demonstrē savu muļķību. Tāds cilvēks neizpelnas žēlastību, par cik iet pret radījuma dabu, lai gan viņam ir jādzīvo tā, kā viņam nosaka Augstākā vadība. Tādējādi nav viņam žēlastības. (vairāk…)

Sašķeltais vienotības atspulgs

Bāls Sulams „Sešsimt tūkstoši dvēseļu”: Sacīts, ka pastāv sešsimt tūkstoši dvēseļu un katra dvēsele dalās vairums dzirkstelēs. Šeit ir jāsaprot: kā garīgais var dalīties daļās, ja sākotnēji bija radīta tikai viena dvēsele – Ādams Rišons?

Garīgais līdzinās hologrāfiskam attēlam, kura katra daļa ietver visu ainu, tikai samazinātā mērogā. Tas līdzinās tam, kā lūkoties uz kaut ko no attāluma vai tuvumā – tāda ir atšķirība starp daļu un veselumu.

Tātad, lai gan kopīgā dvēsele mums šķiet dalīta vairums dvēselēs, vairums cilvēkos, taču tā viena arī pastāv ikvienā cilvēkā, tikai dažādos „mērogos”. Šeit rodas jautājums: kāpēc starpība mērogos rada cilvēkiem šādas atšķirīgas uztveres „ainas”? Būtībā tu un es – viens un tas pats. Vienkārši mēs raugāmies uz vienoto dvēseli no dažāda attāluma. (vairāk…)

Vai uzticībai un mīlestībai ir robeža?

Mums nāksies garīgajā darbā  iziet vairums stāvokļu. Pirmais un pats vieglākais nepieciešamais solis – kā no „ES” izveidot „MĒS”. „Mēs” ietver arī vēl mani un tajā ietverts mūsu kopīgais lepnums. Šajā jēdzienā pazūd visi, ne tikai es. Savā ikdienas dzīvē mēs redzam, ka cilvēkam salīdzinoši nav grūti sevi identificēt šādā veidā ar grupu, kara pulku, ģimeni – saistīt sevi ar citiem ķermeņiem.

Tādējādi nāk klāt grūtāki uzdevumi, personiskāka labošanās. Es sāku rūpēties tieši par man nīstamākajiem cilvēkiem, kuri sagādā man vairāk nepatikšanu un problēmu. Tas nav pat vienkāršs naids – no augšienes man atklāj tādus ienaida un nošķirtības pakāpienus, kādus parasts cilvēks pat nespēj iedomāties un sajust. Turpretī man, neskatoties uz to, jāpaceļas pāri visam savam egoismam un jāsasniedz tāds stāvoklis, kad šis, man nāvīgi ienīstamais cilvēks, kuru es vēlētos samīdīt kājām, kļūst man dārgāks par mani pašu un es vēlos, lai viņš saņemtu visu labumu, bet man nekas netiktu.

Šādu labošanos nav vienkārši sasniegt, taču tai, protams, rezultātā ir jābūt tādai – un ne vienkārši vispārējā veidā, bet attiecībā pret konkrētiem cilvēkiem. Sākumā mēs no sava „Es” pārejam uz  „Mēs”, pēc tam no „Mēs” sākam atklāt atsevišķas daļas, tas ir, „ego”. (vairāk…)

Lūgums laboties

No Rabaša raksta „Kapēc taisnīgie izpaužas pateicoties grēciniekiem”: Lai cilvēks virzītos uz priekšu garīgajā ceļā un sasniegtu pilnīgu atdevi, nevis apstātos pacēluma stāvoklī, uzskatot, ka tālāk nav kurp virzīties, Radītājs pārvērš viņu par grēcinieku, sūtot viņam noziedzīgas domas par to, ka nav vērts strādāt Radītāja labā, bet gan tikai savā labā.

Tā cilvēks krīt, taču nesaprot, ka kritums viņam tiek dots kā palīdzība virzībai uz priekšu, bet uzskata, ka iet pretējā virzienā. Tāpēc viņš jūtas kā pakārts starp debesīm un zemi, sliktākajā stāvoklī, salīdzinājumā ar jebkuru citu cilvēku uz zemes un tāpēc ir gatavs vērsties pie Radītāja ar lūgšanu.

Radītājs dzird jebkuru lūgšanu, kā sacīts: „Tam, kurš atnācis attīrīties – palīdz” – ar to, ka iedod viņam svēto dzēseli. Sanāk, ka noziedzīgas domas cilvēkam tika sūtītas, lai viņš varētu palūgt Radītājam palīdzību, pretējā gadījumā viņš tā arī paliktu tajā pašā stāvoklī visu savu dzīvi, kā pašā darba sākumā. (vairāk…)

Izšķirties par mīlestību

Jautājums: Kas mudinās mani mīlēt tuvāko? Kālab es viņu mīlēšu?

Atbilde: Pirmkārt, mēs runājam par mīlestību nevis pret tuvāko cilvēku, nevis pret sirds izredzēto, bet pret to, ar kuru tev sākotnēji bija pilnīga „neitralitāte”, bet pēc tam jūs sākāt apvienoties kopīga garīgā mērķa vārdā, kuru nav iespējams sasniegt bez savstarpējās saiknes.

Ceļā uz mērķi jūs sajūtat savstarpēju nošķirtību, līdz pat lielam naidam. Jūs strādājat ar šo naidu, katrreiz izjūtot sirds apgrūtinājumu, reizēm modinot mīlestību, bet pēc tam no jauna nocietinoties. Jūs pastāvīgi pārdzīvojat pacēlumus un kritumus, pie tam pamatā izjūtat tieši nošķirtību un naidu.

Jūs pastāvīgi pūlaties ieņemt nepiedalīšanās „nišu”, kas vismaz ļauj uzturēt ārējos sakarus, lai gan neved uz virzību uz priekšu. Tas ir vissliktākais „nedzīvais” stāvoklis, kad biedri neiedrošinās viens ar otru satuvināties, bīstoties atklāt naidu. Taču bez naida nav iespējams virzīties uz mīlestību un paliek tikai viena vienaldzība. (vairāk…)

Egoisma vērtīgie sitieni

No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”, 107. p.: Pēc tam, kad cilvēks izpelnas Radītāja gaismas atklāsmi tādā mērā, ka katrs viņa izdarītais pārkāpums, tostarp ar ļaunu nolūku, pārvēršas viņam bauslī, viņš kļūst jautrs un priecīgs par visām izciestajām mocībām, rūgtām ciešanām un vairums raizēm, kuras izgājis savas dzīves laikā, sākot no divkāršās un vienkāršās apslēptības.

Tās pārvēršas viņam tagad parastā priekšdarbā, kas vērsts uz baušļa izpildīšanu, lai pēc tam saņemtu par to lielu un brīnumskaistu atalgojumu uz mūžīgiem laikiem.

No šiem vārdiem izriet, jo vairāk esmu cietis, jo vairāk tagad iegūšu. Vai tad man ir vērts izjust ciešanas, lai pēc tam saņemtu lielāku labumu? Tā tas sanāk mūsu valodā, mūsu egoistiskajā uztverē. Pagātne nedzēšas – labošanās ir tajā aspektā, lai pārvērstu to no rūgtas patīkamā. Vēlmes vietā, kas cietusi no tumsas un iztukšotības, kariem, slimībām, sāpēm, tas ir, piepildījuma trūkuma, mēs tagad jūtam piepildījumu, bet tā iekšienē atalgojumu un mīlestību. (vairāk…)

„Atnāc un ieraugi” sevi jaunā veidolā

Jautājums: Kas tiek domāts ar vārdiem: „Pateicoties pūlēm, pieliktām Toras apgūšanā, izpelnīsies Radītāja vaiga atklāsmi”?

Atbilde: Par Toru dēvē egoistiskās sākotnes labošanās metodiku, kā sacīts: „Es radīju ļauno sākotni un kā piedevu tai Toru, kā līdzekli ļaunās sākotnes labošanai”. Es mācos tāpēc, lai pievilktu sev gaismu, kas apslēpta augstākajās pakāpēs, gaismu, kas atgriež pie sava avota.  Šī gaisma ir iekļauta Torā. Es ceru, tā mani mainīs: dos man jaunu prātu un jaunu sirdi – visu jaunu līdz tādai pakāpei, lai es sevi vispār nepazītu.

Taču galvenais šajā jaunajā „Es” būs tas, ka man atklāsies Radītājs. Tas nozīmē, ka manī sāks valdīt atdeves un mīlestības spēks. Tāpēc es „pielieku pūles Toras apgūšanā”. Taču ne tādēļ, lai saņemtu abstraktas zinības, bet vēloties savienoties ar apgūstamo materiālu. „Uzzināt” – nozīmē nodibināt saikni. (vairāk…)

Dali sevi pareizi

Zoar Grāmata, nodaļa „Naso”, 99. p.: „Un nostājās kalna pakājē”. Tā notiks pēdējās atbrīvošanās laikā, tas ir, mācekļu vadībā, kas mantojuši zināšanas no viedajiem, līdzīgi vergam, kurš iet līdzās sava kunga zirgam.

Jautājums: Kā panākt, lai vergs ietu līdzās kunga zirgam, nevis otrādi?

Atbilde: Tas ir atkarīgs no mums. Bāls Sulams Zoar Grāmatas Priekšvārda beigās raksta, ja savā darbā mēs pareizi sadalīsim iekšējo un ārējo, tad arī pasaulē viss dalīsies atbilstoši. Un otrādi, ja mēs sevī neveicam pareizo dalījumu, tad arī pasaule dalās nepareizi.

Tādējādi visi pasaules pārmetumi liecina tikai par to, ka tu pats vēl neesi iekšēji dalīts pienācīgā veidā. Tev iekšējie, garīgie jēdzieni, tādi kā atdeve, mīlestība, Radītājs, grupa nepaceļas virs materiālā jēdziena. Rezultātā tu visu pasauli apgriez otrādi “ar kājām gaisā”, nolaižot iekšējo lejup un ārējo paceļot augšup kā kaut ko svarīgu. (vairāk…)

Taisnprātīga dzīve saplūsmē ar savu sakni

No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”, 96. p.: Un tie, kuri izpelnījušies, vairs nevar atkāpties no pienācīgas baušļa izpildes, līdzīgi cilvēkam, kurš nespēj atkāpties no brīnišķīgas baudas, kas nāk viņam rokās. Turpretī no pārkāpuma viņi bēg prom kā no ugunsgrēka.

Par viņiem sacīts: „Jūs, kas saliedēti ar jūsu Radītāju, dzīvojat visi šodien”. Radītāja mīlestība atnāk, un tiek dota viņiem kā personīgā mīlestība caur dabiskiem kanāliem, kurus cilvēkam sagatavojusi radījuma daba. Un tagad zars ir saistīts ar savu sakni kā tam pienākas, un dzīve milzīgā parpilnībā nepārtraukti tiek dota zaram no sava avota. Tādējādi Toru dēvē par „dzīvi”.

Attiecībā uz mums pagaidām tā nav „dzīve”. Ja mēs tādu stāvokli justu, tad uztvertu to kā melnu baismīgu bezdibeni. Īstenībā dzīve ir bezgalīga bauda no atdeves tuvākajam. Cilvēks iegūst vēlmi atdot un līdz ar šo vēlmi paceļas pāri savai vēlmei baudīt, to tāpat arī izmantojot atdeves dēļ. (vairāk…)