Kanālu attīrīšana priekš apkārtējās gaismas
Lai labotos, paredzēts noteikts laiks: „6000” gadu, – proti, ja vienkārši sekot kalendāram. 6000 gadu laikā mums jāpabeidz sava labošanās, taču mēs to varam pabeigt daudz agrāk, sagatavojoties. Tādā gadījumā tas tiks dēvēts par gaismas ceļu un „laika paātrinājumu” (ahišena), tā vietā, lai ietu dabisko attīstības ceļu (beito), ciešanu ceļu.
Tāpēc, ja mēs vēlamies sasniegt jaunus stāvokļus, tad pievelkam sev gaismu, kas atgriež pie avota. Jāpārbauda, ar kādām materiālajām darbībām mēs pievelkam sev šo gaismu, kas veiks ar mums vajadzīgo sagatavošanos. Darbības pagaidām ir materiālas, jo mēs tās veicam egoistiskā ceļā. Taču, neskatoties uz savu egoistisko nolūku, mēs varam pievilkt labojošo gaismu, un tāpēc tā dēvēta par apkārtējo gaismu.
Ja mūsu sagatavošanās bija pareiza, tad uz mums iedarbojas gaisma, modinot mūs atbilstoši mūsu pūlēm. Šim nolūkam ikvienam ir jādarbojas biedru labā, demonstrējot, cik svarīgs viņam ir mērķis, cik liela ir viņa degsme un centieni to sasniegt. Pat ja viņš neizjūt lielu entuziasmu, viņam ārēji ir jāspēlē simtreiz lielāka iedvesma salīdzinājumā ar to, kuru sajūt sevī. (vairāk…)
No Bāla Sulama raksta „Gudrības augļi”: Zoar Grāmatā rakstīts par diviem biedriem, kuri atrodas vienā laivā un viens no viņiem piepeši sāka urbt tajā caurumu. Biedrs iesaucās: „Kāpēc tu urb caurumu laivā?!” Neprātis viņam atbildēja: „Kāda tev daļa, es taču urbju zem sevis!” Patiešām, viens cilvēks var visu sabojāt.
Krasnojarskas kongress, 5. nodarbība
Zoar Grāmata, priekšvārds, 85. p.: Ēzeļu dzinējs ir palīdzība taisno dvēselēm, šī palīdzība tiek sūtīta no visaugstākā līmeņa, lai paceltu viņus no pakāpes uz pakāpi.
Ja tu izjūti ciešanas, tad tas ir rakstīts par tevi: „Muļķis sēž salicis rokas klēpī un pārmet sev”. Milzīga veiksme ir tad, ja tev ir spēcīga biedru vide, kas tevi atbalsta un kurā tevi nepārņem kauna sajūta, ka vari iekrist viņu rokās un pilnīgi paļauties uz viņiem. Tādā gadījumā tu neizjutīsi ciešanas, bet tūdaļ atklāsi pret savām ciešanām līdzekli, kurš ļauj visu situāciju vērst par labu.
No Rabaša vēstules (nr. 16): Ja cilvēks slinko darbā, viņš nespēj redzēt patiesību par to, kā slīkst maldos. Turpretī, tikai palielinot savu centību darbā, lai sniegtu prieku savam Veidotājam, spēs redzēt patiesību: to, ka iet maldīgu ceļu, kas dēvēts „lo lišma”. Tas ir pārejas punkts starp īstenību un maldiem.
Kongress Krasnojarskā, 1. nodarbība
Krasnojarska: 2. nodarbība pirms kongresa
Bāls Sulams „Galvojums”: Cilvēks spēj palīdzēt visiem pasaules cilvēkiem pacelties pa mīlestības pret tuvāko pakāpieniem. Pakāpiens, kuru viņš sasniedz ar saviem darbiem, lielāks vai mazāks, rezultātā pievienojas nākamajam rēķinam un nosliec visu pasauli uz nopelnu kausa. Un otrādi, pietiekami ar vienu pārkāpumu, kad cilvēks nespēja pārvarēt pašmīlību, lai nosliektu sevi un visu pasauli uz vainas kausa.
Ja cilvēks sevi jūt „dienas baltajā gaismā” un viņam šķiet, ka viss viņa darbā ir brīnišķīgi, it kā viņš visu saprot, jūt, kā virzās uz priekšu savā sirdī un prātā, attīstās gluži kā mūsu pasaulē – tas netiek dēvēts par garīgo izaugsmi. Šī attīstība atrodas vien tajā pašā mūsu pasaules plaknē. Viņš var iemācīties no galvas visus rakstus un visu teoriju, taču tas nenozīmē garīgo virzīšanos uz priekšu.