Pareizā lepnība
Jautājums: Kā mums izturēties pret lepnību?
Atbilde: Ar ko tad šī īpašība ir slikta? Man ir jālepojas. Sacīts: „Lepojies visos Radītāja ceļos”. Proti, es lepojos ar to, ka attiecos uz cilvēces augstāko kārtu, kura tiek piesaistīta Augstākai gaismai un kuru Radītājs patlaban vēlas pacelt augšup. Atbilstoši pacēlumam, tā ir nākamā kārta, augstākā visā cilvēcē un tai patlaban jānonāk garīgajā kontaktā ar Radītāju.
Es to vēlos. Es lepojos, ka atrodos šajā līmenī starp saviem biedriem. Kālab gan nē? Ir jābūt pareizai lepnībai, ne tādai, kad tu noniecini citus, bet kad tu kļūsti par Augstākās gaismas pavadoni visai cilvēcei un sāc rūpēties par cilvēci tāpat kā augstākais par zemākajiem. Tu rūpējies par cilvēci ar mīlestību un tas ir pavisam cita veida augstākais, kā tēvs attieksmē pret bērniem.
Replika: Taču, no otras puses, lepnība noved cilvēku pie izolācijas, pie noslēgtības.
Atbilde: Re, kāda lepnība. Es runāju par pozitīvo lepnību. Izvēlies, kādā no tām tu atrodies un lūdz, lai tev paliktu tikai pozitīvā.
Reiz mēs bijām savienoti un ļoti labi sapratāmies. Viss bija lieliski.
Mums šķiet, ka mēs nesaņemam momentānu atbildi uz saviem lūgumiem un lūgšanām. Taču tas tā nav, tu acumirklī saņem atbildi. Tu atrodies integrālā sistēmā, kas iekšēji saistīta miljardiem pavedienu. Tāpēc nevar būt, ka tu veiktu kādu darbību: domās, vārdos, darbos un līdz ar to neietekmētu sistēmu. Jebkuras mazākās izmaiņas, kas notiek tevī, satricina visu sistēmu. Šī sistēma reaģē uz jebkuru savu elementu.
Bāls Sulams, grāmata „Shamati”, 26. raksts „Cilvēka nakotne atkarīga no viņa pateicības par pagātni”: Tikai maziskais var redzēt Radītāja dižumu. Cik lielā mērā cilvēkam dārga kāda lieta, atbilstoši tam viņš arī vērtē tās svarīgumu. Ja viņš var novērtēt Radītāja attieksmi pret viņu attiecīgi tai nozīmei, kādu viņš piešķir garīgajam darbam, tādā pašā mērā viņam jāpateicas un jācildina Radītājs.
Kongress Bulgārijā, 1. nodarbība
Ikviens no mums atklāj, ka eksistē ļoti neparastā stāvoklī, kuru dēvējam par „mūsu pasauli” un dalām sevī un visā, kas atrodas ārpus mums. Es zināmā mērā sajūtu un saprotu sevi pašu un to, kas atrodas man apkārt. Šīs sapratnes un sajušanas attīstība tiek dēvēta par manu dzīvi. Es jūtu, kā mainos pats un viss esošais man apkārt – mainās visa pasaule.
Garīgajā ceļā mēs pastāvīgi saduramies ar dažādām problēmām. Neviens nesolīja mums vienkāršu ceļu, jo strādājam pret savu būtību, pret savu egoismu un tas ir ļoti smags ceļš. Mēs nesaprotam, ko darām, tāpēc ka atrodamies egoisma centrā, turklāt visi spēki, kas labo ego, atrodas ārpus tā un tiek dēvēti par Radītāju. Mums jāpiesaista to darbība attiecibā pret sevi, lai tie izlabotu mūsu egoismu.
Radījuma mērķis, ja to definēt saskaņā ar atbilstošu darbību, ir saplūsme ar Radītāju. Taču atbilstoši rezultātam, tas ietver visa labuma sniegšanu radībām, saskaņā ar Viņa vārdu „Labs un labu Darošais”. Turpretī attiecībā pret radībām, mērķis tiek sasniegts labošanās ceļā no paša radījuma puses, lai Radītājam sniegtu prieku.
Mēs nepazīstam savu būtību, tāpēc pastāvīgi kļūdāmies sevis novērtēšanā vienā vai citā virzienā, nepelnīti apsūdzot vai attaisnojot. Jāsaprot, ka mums nav nekādas iespējas saskatīt patiesību un vienīgā izeja – paļauties uz gaismu, kas atgriež pie avota.
No grāmatas „Gaisma un saule”: Kamēr Israēls sarga sevī vienotību, tas gūst uzvaru pār visiem ienaidniekiem, kas pret to saceļas.