Ar savu lēmumu, lūkoties uz visiem kā uz vienu ģimeni, mēs mainām savstarpējās attiecības starp visiem tautas slāņiem. Tās ir ļoti nopietnas, iekšējas, sāpīgas pārmaiņas, – jo mēs neesam radīti tā, lai domātu par visiem, lai katra partija piekāptos, tiecoties būt kopā ar visiem.
Taču nevienam nav jāmainās un jāatsakās no savas pārliecības. Vieta ir visām pārliecībām un pieejām, – tikai jāatceras, ka mēs visi – viena ģimene, saprotot, ka arī citam tajā ir vieta, kā arī rūpēties par to, lai mēs sasniegtu integrāciju.
Rezultātā mums jānonāk pie tā, lai sasniegtu savstarpējo vienošanos, to pilnībā saprotot, apzinoties un pieņemot. Visai tautai jāpiekrīt tam, ka tieši tā mums šodien jārīkojas, vadoties no līdzdalības un mīlestības jūtām.
Tā ir mūsu dzīves apspriešana, „darbam pie apaļā galda” nepārtraukti jāturpinās. Pārmaiņu gaismā, kuras norisinās katru dienu, mums pastāvīgi jāapspriež mūsu problēmas, tās jāapsver un jāatbalsta pēc pieņemamās skalas, kas nosaka nepieciešamības, lēmumus par palīdzību un līdzekļu pārvietošanu. Šim „apaļajam galdam” jākļūst par piemēru visai tautai – kā patiešām kļūt par vienotu ģimeni. Tādam iekšējam garam ir jāvalda ikvienā, citādi panākumu nebūs. (vairāk…)
Filed under: Ekonomika un finanses, Izraēla un pasaules tautas, Krīze un globalizācija, Kustība „Savstarpējais galvojums” -
Nav komentāru→