Category Archives: Egoisma attīstība

Pārejā caur pasauļu robežu

Nav iespējams izgudrot neko tādu, kas vēl neeksistētu dabā. Iespējams, analogs pastāv ne tajā materiālā, no kura mēs veidojam un ne tajā līmenī, taču tam ir jābūt. Visus piemērus, analoģijas mēs minam no dabā jau eksistējošā, jo nevaram izgudrot ko absolūti jaunu.

Tas principiāli ir neiespējams. Ir tikai viens jauns punkts visā Universā, kas „radīts no nekā” (ješ mi ain). Taču viss pārējais, izņemot šo „Sākotnējo radīšanas aktu” (Maase Bereišit), ir gaismas un tilpnes īpašību sastapšanās sekas, visi iespējamie to saikņu veidi. Tāpēc mēs varam ņemt piemērus tikai no šīm jau eksistējošām īpašībām un veidot to analogus.

Visam, ko esam izveidojuši mūsu pasaulē, proti, mūsu egoistiskajās sajūtās, kas dēvētas „šī pasaule”, piemīt zināmi analogi dabā. Ja mēs vēlamies turpināt mūsu attīstību tālāk, mācoties gudrību no dabas, tad mums jāatklāj sevī jauna redze, kas virzīta atdeves labā. Tad mēs paši spēsim realizēt arī atdeves piemērus. (vairāk…)

Mierīgie cilvēki – visegoistiskākie

Pētījums: Impulsīvas personības daudz labvēlīgākas salīdzinājumā ar ārēji mierīgajiem. Ģimenes pāros neiecietīgais dzīvesbiedrs ar zemu paškontroles līmeni vienmēr ir gatavs vairāk atdot savam partnerim, nekā prasīt sev.

Tādi cilvēki ar lielāku varbūtību upurēs laiku un enerģiju tuvākajiem salīdzinājumā ar tiem, kas saglabā mieru problemātiskā situācijā un rūpīgi apdomā visus iespējamos tās risinājuma variantus, pirms izvēlēsies piemērotāko. Turpretī impulsīvais ar grūtībām piedod partnerim pat nenozīmīgas kļūdas.

Replika: Tie ir divi egoisma tipi un abi ir netikumīgi, ilgās attiecībās dod priekšroku mierīgajiem, īsās – impulsīvajiem, jaunībā – impulsīvajiem, vecumdienās – mierīgajiem, tāpat arī atkarībā no otrā partnera puses, taču vienmēr ir svarīgi līdzsvarot. Turpretī garīgajā izaugsmē šie divi personības tipi ārēji izpaužas vēl vairāk, bet iekšēji – līdzsvarojas pašā cilvēkā, otrajā būtībā, kuru cilvēks iegūst.

Avots krievu valodā

Mainot sevi, mēs mainām pasauli

Kongress Sanktpēterburgā, 1. nodarbība

Mūsu uzdevums – saprast, ka daba ir vienota, globāla un mēs esam tieši tie, kam tā ir jāsavieno ar savstarpējām mūsu iekļaušanām vienam otrā, ar nolūkiem. Tādējādi tēma „Nav neviena cita, izņemot Viņu” nāk no Dabas vienotības – nav nekā cita, izņemot vienu vienoto sistēmu, kas ietver sevī visu.

Turpretī tas, ka tā šķiet mums sašķelta, notiek tāpēc, ka mēs paši esam atdalīti viens no otra un tāpēc mēs redzam pasauli tieši tādu, kas ir saskaņā ar nosacījumu, ka katrs cilvēks sajūt to sevī pilnīgi individuāli.

Tas, ka pasaule mums šķiet sadalīta, savstarpēji attālināta, atrodoties savstarpējā saišu pārrāvumā vienam ar otru, kas no dienas dienā arvien vairāk izpaužas, ir tā rezultāts, ka mūsos pastāvīgi aug egoisms. Pie tam tas aug paātrināti, atbilstoši krasai hiperbolai – mēs redzam, kā katru gadu, bet patlaban jau katru mēnesi, katru nedēļu un pat katru dienu, viss  pasaulē ātri mainās. Mainās tieši tāpēc, ka šīs pārmaiņas notiek mūsos. (vairāk…)

Mīlestība mostošo vēlmju gaismā

Kongress Sanktpēterburgā, ievadnodarbība

Jautājums: Mīlestība nozīmē draudzību, turpretī draudzība – mīlestību. Kāpēc starp vecākiem un bērniem ir mīlestība, taču nav draudzības?

Atbilde: Principā šodien nav ne viena, ne otra. Mēs atrodamies tādā paaugstināta egoisma stāvoklī, kad bērni un vecāki pārstāj sajust mīlestību viens pret. Mēs neesam vainīgi, vienkārši tā tas ir.

Šodien cilvēcē mainās daudzas lietas. Cilvēki nevēlas, lai viņiem būtu bērni, nevēlas dibināt ģimeni. Ir tādi, kas piekrīt dibināt ģimeni, taču nevēlas bērnus. Un otrādi, vēlas bērnus, taču nevēlas veidot ģimeni. Vispār viss nav kā vajag. (vairāk…)

Izvēle starp divām galējībām

Krasnojarska: 1. nodarbība pirms kongresa

Jautājums: Jebkuriem attīstības procesiem ir savs cikliskums: sākums, maksimums un finālstadija. Vai Jums nerodas sajūta, ka attiecībā uz egoistisko sajūtu civilizācijas attīstība nonāk pie sava beigu posma?

Atbilde: Šodien mēs no jauna esam atgriezušies pie Divupes! Mēs no jauna atrodamies Senajā Babilonijā. Tikai šī Babilonija patlaban aptver visu Zemeslodi. Tā Divupe, tā civilizācija, kurā atradās trīs miljoni cilvēku, tagad izaugusi līdz septiņiem miljardiem. No kā aizgāja, pie tā paša arī nonāca, tas ir, pie tās pašas krīzes, pie kuras bija nonākuši senie babilonieši. Tieši to arī paredzēja kabalisti.

Jautājums: Taču senie babilonieši tomēr zināmā veidā izgāja no egoisma?

Atbilde: Viņi neizgāja no krīzes, bet atrisināja to citā veidā: attālinājās viens no otra un izsijājās pa visu Zemi. Taču mēs to nevaram. (vairāk…)

Inde uz zobena gala

Vienotības kongress „Nākamā pakāpe”, 1. nodarbība

No „Priekšvārda grāmatai Panim Meirot”: „Nāves eņģelis nostājas cilvēkam priekšā ar atkailinātu zobenu, ar indes pilienu uz smailes. Turpretī cilvēks paklausīgi atver muti, norij šo pilienu un nomirst”.

Nāves eņģelis – mūsu egoisms, kas pastāvīgi mūs nogriež, attālina no garīgās pasaules. Protams, tas dara to saskaņā ar metodiku, to vispārējo programmu, saskaņā ar kuru mums mums ir jāvirzās uz priekšu. Tam ir jāizaug, lai attaisnotu savu vārdu – „nāves eņģelis”.

Mūsdienās, atklājoties globālai krīzei, mēs redzam, kā cilvēce pakāpeniski sāk saprast, ka problēma nav sliktajā ekonomikā un finasēs, ne arī ģimenē, kas izjūk, bet tieši cilvēciskajā faktorā. Tas ir, mēs nespēsim glābties no krīzes vienkārši izmainot ārējās sistēmas. Rezultātā mēs sasniedzam apzināšanos, ka šis nāves eņģelis dzīvo mūsos un mūs nogalina. Mums pašiem tas ir jānogalina, kamēr tas nav nogalinājis mūs. Šis nāves eņģelis pastāvīgi arvien vairāk mūs atdala no labas dzīves, lai mēs sajustu, ka mums tas ir jāiznīcina. (vairāk…)

Cilvēks, no kura atkarīgs viss Universs

Ļaunas valodas ir pārkāpums, saišu, komunikācijas pārraušana starp cilvēkiem cilvēciskajā līmenī. Taču tas, kas notiek ar cilvēku, projicējas uz visām citām dabas formām, kuras atrodas zemāk salīdzinājumā ar viņu. Tāpēc vispārējās sistēmas uzvedība, ietverot augstākās pasaules, ar visu, kas tajās atrodas, un mūsu pasauli ar visiem tās līmeņiem zem cilvēciskā: dzīvniecisko, augu un nedzīvo, ir atkarīga vienīgi no brīvās izvēles, kas pastāv visā Universā. Viss ir atkarīgs no vienīgās brīvās darbības: pareizas saiknes starp daļām tajā līmenī, kur to ir iespējams nodibināt saskaņā ar pašu radījumu gribu.

Šo saikni nevar izveidot elementārdaļiņas vai molekulas, ne dzīvnieki, kas atrodas zemāk par mums, ne arī eņģeļi, kas atrodas augstāk, proti, augstākie spēki. Šī saikne tiek veidota tikai mūsu, cilvēciskajā līmenī, tikai cilvēks ir noteicošais visā spēku un formu hierarhijā. Tikai cilvēkiem ir gribas brīvība, un tā attiecas tikai uz to, kā nodibināt starp tiem pareizo saikni, – sākotnējās, dabiskās, proti, naida un egoistiskās nošķirtības vietā – uz izlabotu attieksmi, ko dēvē par „mīlestību pret tuvāko kā sevi pašu”. Tādā veidā mēs sasniedzam visu radības daļu absolūtu uzvedību, kas līdzinās vienotai integrālai sistēmai. (vairāk…)

Viens pret visu Dabu

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 1. p.: Palūkojoties uz sevi, mēs jūtamies sabojāti un zemiski līdz tādai pakāpei, ka nav neviena cita, kas sevi grūstu tādā kaunā kā mēs. Raugoties uz To, kurš mūs radījis, sanāk, ka mums jāatrodas pakāpienu virsotnē, kura apveltīta ar slavinājumiem kā nekas cits, jo no Veidotāja, kas ir pati pilnība, jānāk absolūtām darbībām.

Patiešām, mēs redzam, ka Daba ir pati pilnība un viss tajā iekārtots daudzkārt labāk nekā mums. Cilvēka attiecības ar tuvākiem nonākušas tiktāl, lai piespiestu, nogalinātu, visu absorbētu sevī, ekspluatētu, gūtu pār viņiem uzvaru visā. Mēs redzam, ka šāda pieeja ir kaitīga. Lai dzīvotu normālu dzīvi, būtu labāk, ja mēs sadzīvotu, veidojot labas attiecības uz savstarpējības principiem, saudzējot dabu un viens otru. Tāpat mēs mācām bērnus nekauties, nebūt skopiem, bet rotaļāties kopā. Taču noskaidrojas, ka bērni uz to nav spējīgi un pieaugušie – arī. Sanāk, ka mums ir slikts raksturs. To, lūk, mēs atklājam, paveroties uz pašiem sevi. (vairāk…)

Izprašanas laikmets

Jautājums: Bāls Sulams raksta, ka mūsu laikmetā ir radusies iespēja paātrināt attīstības procesu un pacelties augšup, lai sasniegtu Radītāju. Kā šo iespēju saskatīt un kā to realizēt?

Atbilde: Mēs dzīvojam īpašā laikā, kurš patiešām dod mums iespēju. Vispirms tāpēc, ka rešimot, kas mūsos atklājas, mudina mūs atklāt zinības par Radītāju, par dzīves būtību. Tas arī ir galvenais jautājums, kas mostas cilvēkos. Pēc tūkstošiem gadu ilgās attīstības cilvēks pa īstam sāk meklēt savas dzīves jēgu, nevis nodzīvot dzīvi pēc iespējas komfortablāk.

Vēl pirms kādiem piecdesmit gadiem mēs uzskatījām, ka materiāliem labumiem nebūs gala un līdz bezgalībai ekstrapolējām patēriņa sabiedrības perspektīvas. „Viss ir iespējams: mēs lidosim uz zvaigznēm, iegūsim varu pār dabas spēkiem, baudīsim dzīvi pārpilnībā…” Tāds bija mūsu egoisma vektors. (vairāk…)

Integrācija, no kuras neizvairīties

Jautājums: Kas ir „apaļais” egoisms?

Atbilde: Mūsdienās visa cilvēce kļuvusi par kopēju globālu savstarpēji saistītu sistēmu. Visās jomās izpaužas mūsu atkarība vienam no otra: biznesā, kultūrā, saskarsmē, politikā, ekonomikā. Taču mēs neprotam ar to strādāt, jo paši par sevi esam mazi individuāli egoisti. Šobrīd, kad mēs ienākam jaunā sistēmā, mēs nesaprotam tās likumus, tāpēc ka no lineārās, diskrētās sistēmas pārejam uz analogo.

Diskrētajā sistēmā viss atkarīgs tikai no manis, no manām rīcībām, bet savstarpēji noslēgtajā, savstarpēji atkarīgajā sistēmā no manis nav daudz atkarīgs. Sanāk, ka tiešā, diskrētā attieksmē pret manu uzņēmumu, biznesu, es redzu, ka esmu atkarīgs no vairums faktoriem un tos visus nespēju paredzēt. (vairāk…)