Meistars mīl savu nodarbi
Desmitniekā jāizveidojas tādai atmosfērai, lai mums patiktu darbs pret savu egoistisko vēlmi kā īpaša māksla. Īstens meistars mīl savu nodarbi – nav svarīgi, ar kādu materiālu viņš darbojas: ar koku, metālu. Viņš gūst baudu, kad veido.
Pusdienu gatavošana var būt māksla – viss ir atkarīgs no cilvēka vēlmes, darbā ieliktā. Un mums nepieciešams izdarīt tā, lai garīgais darbs kļūtu mums mīļš, nevis izsauktu ciešanas. Nepieciešams gūt baudu no tā, kā egoisms pretojas, bet mums tas ir jāpārvar. (vairāk…)
Nepieciešams desmitniekā izveidot tādu aizsardzību gluži kā drošības sietu, glābšanas riņķi vai drošības jostu, kas atbalstītu katru. Tad cilvēks justu, ka viņam vienmēr ir kur pieķerties, lai svešas vēlmes nenotriektu viņu no ceļa.
Ja es pats neesmu spējīgs saspiest savu egoismu un ielaist grupu atbrīvotajā vietā manā sirdī, tad grupai man ir jāveic mākslīgā elpināšana.
Sākotnējā radīšanas darbībā jau pašā saknē ir ielikts viss, kas turpmāk notiks. Katrā vēlmē, kas atklājas jau eksistē ieliktā programma, tas ir, atklājas nevis vēlme, bet gan informatīvs ieraks, „rešimo”.
Desmitnieka struktūra
Vienatnē nav iespējams iziet no krituma un, jo augstāk attīstīts stāvoklis, jo grūtāk to saprast, piekrist un no tā pacelties. Vienīgais veids ir lūgt palīdzību biedriem. Tikai, ja es esmu piekāpīgs viņu priekšā un viņiem lūdzos, tad kopā ar viņiem spēšu iziet no krituma.
Jautājums:
Ierobežot sevi par labu desmitniekam, nozīmē padarīt biedrus svarīgākus par sevi – no tā sastāv viss mūsu darbs. Šādi jautāja Faraons: „Kas ir Radītājs, lai es klausītos Viņa balsī”, proti, kas šeit valda: es vai Viņš. Kas pirmais: vēlme saņemt vai vēlme atdot, es vai grupa? Tieši to man nepieciešams atrisināt.
„Desmitnieks” ir viss, kas eksistē visā realitātē, visās pasaulēs. Viss radījums, kas attīstījās no četrām tiešās gaismas stadijām, tiek dēvēts par vienu „desmitnieku”.