Category Archives: Audzināšana un bērni

Visuma bērni, 2. daļa

Nevar teikt, ka cilvēks ir sevi izzinājis, nemaz nerunājot par cilvēci kopumā. Un kā sekas, mēs nevaram izzināt šo pasauli, jo tā sevī iekļauj visus līmeņus: nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko.

Pirmkārt, nevaram tādēļ, ka nezinām sevi. Nākas atzīt, ka pat psiholoģija nav zinātne vārda tiešā nozīmē. Cilvēka būtība mums pastāvīgi paliek zem jautājuma zīmes. Mēs novērojam sevī rezultātus, nezināmas sekas, reakciju uz kaut ko un pat to mēs pētām ierobežotā veidā, būdami atkarīgi un neobjektīvi savos vērtējumos. (vairāk…)

Visuma bērni, 1. daļa

Jautājums: Iziesim „atklātā kosmosā” – visumā, kurš pēc būtības ir devis mums dzīvību. Visums ir universa sistēma, kas sastāv no matērijas un enerģijas. Tā aptver visu mums zināmo pasauli, iekļaujot telpu un laiku.

Visums ir dinamisks. Saskaņā ar Lielā sprādziena teoriju tas evolucionē no sākotnējā punkta, pakāpeniski izplešoties. Visuma procesi noris miljardiem gadu un pakļaujas likumiem, kurus pēta mūsdienu zinātne. Kopumā, ko mēs varam gūt no tā, ko zinām par Visumu? (vairāk…)

Izlabot ģimeni nozīmē izlabot visu pasauli

Cerēsim, ka mēs tomēr paudīsim nepieciešamību, kas vērsta uz vispārējo labošanos, līdz pat mīlestības pret tuvāko kā pret sevi pašu likumam. Pirmkārt – šo situāciju patiešām ir iespējams atklāt un apzināties.

Tomēr ir cilvēki, kuri izprot lielās cilvēciskās krīzes cēloni. Šī krīze izvēršas nevis kaut kur, bet tieši cilvēkā, viņa ego un tāpēc mums jāpadomā par mūsu neiedomājami lielo egoismu, kas ir visu nelaimju cēlonis. (vairāk…)

Aplis – izlabotas sabiedrības eksistences forma

Jautājums: Kas ir nepieciešams praktiskai apvienošanās metodikas realizācijai?

Atbilde: Nepieciešamas studijas un praktiski apvienošanās vingrinājumi, semināri, apaļie galdi, kas virza uz cilvēku vienotību. Mums jāsajūt, ka ir iespējams atklāt starp mums mūs savienojošo spēku. Metodikas būtība ir vienkārša: jāapsēžas apļos un jārunā par savienošanos, par tās iemeslu, par mūsu tautas eksistences mērķi, par to, kas mēs esam. Apvienošanās mūs paceļ virs mūsu pašreizējā stāvokļa. Tādas apspriešanas laikā mēs piepeši atklājam, kā šādā aplī rodas kāds spēks, siltums, kopīga sajūta, kas mūs savieno kopā. (vairāk…)

Mūsu laimes noslēpums

Īsts dzīves skaistums, siltums, mīlestība, atbalsts, drošuma sajūta – tas viss atnāk no mātes, pēc tam – no ģimenes, tad – no tuviniekiem, bet pēc tam – no saskarsmes vides, kuru mēs paši sev radām. Mēs nostiprinām šo saskarsmes vidi, reiz tajā iekļaujoties kā jauni pāri un nodrošinām to saviem bērniem.

Visas paaudzes – vecmāmiņas un vectētiņi, tēvi un mātes, dēli un mazdēli – savstarpēji saistīti, kopā veidojot kopīgas saskaņas “audumu”. Tādējādi mēs nonākam pie vienotības, pie integritātes un harmonijas, kas atbrīvo mūs no visām nelaimēm un problēmām. Turklāt šī vienotība mums ļauj saprast, kā pareizi veidot visu cilvēcisko sabiedrību – valstī un pasaulē. (vairāk…)

Kā rast laimes formulu?

Kongress Sočos, 1. nodarbība

Laime nav mērāma ne bagātībā, ne dzīvokļa lielumā, ne elektroierīču daudzumā virtuvē, ne arī sekmīgā biznesā. Laime nav mērāma materiālajās vērtībās.

Pirmkārt, laimes sajūta nav subjektīva, tā aptver veselas cilvēku grupas. No vienas puses, laimes indeksā ir integralitātes rādītājs: ja visi cilvēki man apkārt ir nelaimīgi, es nespēju justies laimīgs.

Es varu justies, pieņemsim, spēcīgs, taču ne uz ilgu laiku, jo arī tas prasa kādas sabiedrības daļas atzinību.Laimi var sajust kolektīvā apvienībā, kad starp cilvēkiem valda atbalsts un saskaņa. (vairāk…)

Vai iespējams sasniegt realitātes objektīvo ainu?

Jautājums: Mēs visi vērojam dabā gadalaiku, dienas un nakts maiņu, dzīves pārmaiņas. Vai tas ir objektīvs laika jēdziens vai tīri subjektīva sajūta?

Atbilde: Vispār nav nekādu objektīvu jēdzienu nekādā formā. Ja tas eksistē manā kā novērotāja uztverē, tad nekādā veidā nevar būt objektīvs. Pat ja arī kāds cits man saka par to, ko redz, taču viņa sacīto es dzirdu un uztveru, un jūtu pēc sava prāta.

Objektivitāte vispār nevar būt. Ja beigās stāv cilvēks, kurš jūt un uztver tikai savas sajūtas, bez tam neko nezina par notiekošo, tad nekāda objektivitāte nav iespējama. (vairāk…)

Kas ir laiks?

Jautājums: Kas ir laiks? Vai tas pastāv pats par sevi vai tikai mūsos? Kā jūs redzat laiku?

Atbilde: Es redzu laiku, kad skatos pulkstenī. Es sajūtu laiku, kad domāju par savu dzīvi, par aizplūstošo laiku, par kaut ko pārejošu, par kādām sekām, jūtām.

Mūsu vēlme gūt baudu, mūsu kopīgais materiāls, sajūt pagātni, tagadni un nākotni kā notiekošās tajā pārmaiņas. Tas ir, laiks ir atkarīgs no mūsu pārdzīvojumiem vēlmē gūt baudu. Ja nebūtu šo pārdzīvojumu, mēs nesajustu laiku. (vairāk…)

Piekrišana laboties

Cilvēka garīgās pilnveidošanās metodika tiek dāvāta mums nevis tad, kad ciešanas ir sasniegušas savu maksimumu, kad mēs beidzot nolemjam darīt galu mūsu briesmīgajām savstarpējām attiecībām un apvienoties.

Mēs piekrītam mainīt sevi un saprotam, ka to nespējam izdarīt paši – šeit var darboties tikai tas kreatīvais spēks, kas mūs ir radījis un tagad šim spēkam mūs ir jāpārveido. Iznāk, ka mums, sabojātiem ar savu personīgo egoismu, ir jāiziet nopietna korekcija. (vairāk…)

Sabiedrības panākumi atkarīgi no vienkāršiem pilsoņiem

Jautājums: Kāpēc cilvēkam ir svarīgi saprast, ka viņš atrodas nevis augstāk par dabu, bet tās iekšienē?

Atbilde: Tāpēc, ka tad viņš piekritīs mainīt sevi, nevis mainīs dabu, apkārtējo vidi. Līdz šim brīdim mēs vardarbīgi izturējāmies pret dabu un darījām ar to visu, kas ienāk prātā.

Tagad mēs saņemam atbildes reakciju no dabas, no cilvēku sabiedrības, kuras priekšā mēs atklājam, ka neko nespējam pārvaldīt, ka esam vāji un, galvenais, nesaprotam, kas notiek. (vairāk…)