Visuma bērni, 2. daļa
Nevar teikt, ka cilvēks ir sevi izzinājis, nemaz nerunājot par cilvēci kopumā. Un kā sekas, mēs nevaram izzināt šo pasauli, jo tā sevī iekļauj visus līmeņus: nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko.
Pirmkārt, nevaram tādēļ, ka nezinām sevi. Nākas atzīt, ka pat psiholoģija nav zinātne vārda tiešā nozīmē. Cilvēka būtība mums pastāvīgi paliek zem jautājuma zīmes. Mēs novērojam sevī rezultātus, nezināmas sekas, reakciju uz kaut ko un pat to mēs pētām ierobežotā veidā, būdami atkarīgi un neobjektīvi savos vērtējumos. (vairāk…)
Jautājums:
Cerēsim, ka mēs tomēr paudīsim nepieciešamību, kas vērsta uz vispārējo labošanos, līdz pat mīlestības pret tuvāko kā pret sevi pašu likumam. Pirmkārt – šo situāciju patiešām ir iespējams atklāt un apzināties.
Jautājums:
Īsts dzīves skaistums, siltums, mīlestība, atbalsts, drošuma sajūta – tas viss atnāk no mātes, pēc tam – no ģimenes, tad – no tuviniekiem, bet pēc tam – no saskarsmes vides, kuru mēs paši sev radām. Mēs nostiprinām šo saskarsmes vidi, reiz tajā iekļaujoties kā jauni pāri un nodrošinām to saviem bērniem.
Kongress Sočos, 1. nodarbība
Jautājums:
Jautājums:
Cilvēka garīgās pilnveidošanās metodika tiek dāvāta mums nevis tad, kad ciešanas ir sasniegušas savu maksimumu, kad mēs beidzot nolemjam darīt galu mūsu briesmīgajām savstarpējām attiecībām un apvienoties.
Jautājums: