Kāpēc Radītājs visu izdarīja tik dīvaini? Uzcēla pili, uzaicināja tajā visus savus mīļotos viesus. Un piepeši norīkoja apkārt pilij sargus, kuri pārbauda viesus, neļaujot tiem ienākt un nodarot viņiem sāpes un ciešanas. Kāpēc Radītājs mūs visus atstumj, lai ienāktu tikai tas, kurš spēs pārvarēt visus šķēršļus, lai pierādītu savu uzticību un gatavību?

Lieta tā, ka šajā cīņā veidojas mūsu vēlme, tilpne piepildījuma saņemšanai Ķēniņa pilī. Kā gan citādi mēs varētu izveidot tilpni? Tā taču netiek dota no augšienes gatavā veidā. Ja mums tāpat vienkārši neļautu mērot ceļu augšup, vai tad tas būtu taisnīgi? Es it kā no visas sirds tiecos pie Radītāja, bet ceļā nostājas kāds sargs un nogrūž mani atpakaļ lejup no kalna.

Taču lieta tā, ka esmu pilnīgi pretējs tām īpašībām, kuras vajadzīgas, lai atrastos kalna virsotnē. Es neesmu tas cilvēks, kādam man jābūt, lai viesotos ķēniņa pilī. Pateicoties tikai šiem sargiem es katrreiz mainos, arvien vairāk novedot sevi līdz atbilsmei.

Protams, manam egoismam šie spēki šķiet sargi – cietsirdīgi un ļaunprātīgi, kas neļauj man ienākt. Turklāt Radītājs viscietsirdīgākais no visiem, jo Viņš taču norīkoja visus šos sargus. Viņš radīja manu ļauno sākotni un visas ar to saistītās problēmas un ciešanas. Gluži kā būtu laidis pasaulē slimu, nelaimīgu bērnu un tā vietā, lai pažēlotu, vēl arī sit viņu, it kā viņš būtu pie kā vainīgs.

Šķiet visas mūsu pretenzijas ir pilnīgi pamatotas. Taču lieta tā, ka pareizas vēlmes izveide ir iespējama tikai saņemot jaunas īpašības, kuras mums sākotnēji nepiemīt. Tādējādi pareiza pieeja – dalīt sevi divās daļās. Ar vienu skatienu tu redzi to, kas ir tavā egoistiskajā vēlmē. Turpretim no cita redzes viedokļa, tu novēro to, kas ir tavā atdeves vēlmē, tieksmē pielīdzināties Radītājam, tas ir, attiecīgi uzkāpšanai kalnā, kurā atrodas ķēniņa pils.

Turklāt tu pats sevi vēro no šiem diviem punktiem, kas dēvēts „no vidējās līnijas”. Attiecībā pret tavu vēlmi baudīt tas ir pats cietsirdīgākais ceļš, kurā nav iespējams rast nekādu taisnību – viss tikai otrādi! Arī attiecībā pret atdeves vēlmi neizdodas atrast daudz attaisnojumu un lielu atbalstu. No abām pusēm jāpieliek daudz pūliņu – kā no egoisma puses, tāpat arī no tieksmes uz atdevi puses.

Taču galvenais, ka tu lūkojies uz šiem diviem punktiem ar neatkarīgu skatu, no neitrālās zonas. Tu it kā esi pacēlies līdz Keter un no turienes vēro šo mašīnu, gluži kā Radītājs. Tā nepieder tev, taču attiecas uz tevi tādā mērā, kādā ļauj tev Viņam pielīdzināties. Pateicoties tam, tu vari kļūt tāds kā Viņš, saplūst ar Viņu un lūkoties uz visu pārējo tikai kā uz līdzekļiem, kas nepieciešami lai to varētu sasniegt.

Tādā formā tu spēsi attaisnot, saprast un iziet visus šos pārbaudījumus augstāk par saprātu: kā egoistisko, tāpat arī atdodošo. Turklāt visa šī atdeve arī balstīta uz saņemšanu.

Tu vēlies „pielipināties” Radītājam, tā vietā, lai būtu piesaistīts savai egoistiskajai vēlmei. Vēlme baudīt tev nozīmē vienīgi līdzekli Radītāja sasniegšanai. Ar Toras palīdzību (gaismas, kas atgriež pie avota) tev šī ļaunā sākotne jāpārvērš par labestību, ar kuru tu „pielipināsies” Radītājam.

Lai saplūstu ar Radītāju, tev nepieciešama labā sākotne. Taču, lai šī labā sākotne tev palīdzētu „pielipināties” Viņam, pie viņa jānonāk no ļaunās sākotnes puses, izmantojot Toru. Visa radība tika izveidota ar mērķi sasniegt saplūsmi ar Radītāju. No šī saplūsmes punkta, kuru mēs vēlamies sasniegt, arī jāraugās uz visu procesu, kuru mēs izejam. Tad tu atdalīsies no egoistiskā redzes viedokļa un neraudzīsies uz sevi pašu no savas vēlmes baudīt skatpunkta, egoisma iekšienē. Tu pastāvīgi atradīsies virs tā, raugoties uz to no malas kā uz mērķa sasniegšanas līdzekli.

Tādējādi ir tik svarīgi pastāvīgi celt godā mērķa dižumu, Radītāju, grupu, biedrus, jo tas tev palīdzēs attiekties pret visu pārējo tikai kā pret palīginstrumentiem.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības priekšvārda”, 15.05.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →