Vispirms mums nāksies atklāt, kas mēs, tādi, esam, proti, ka mēs ne jau vienkārši piederam nedzīvajai, augu un dzīvnieciskajai pasaulei, bet globālai dabas sistēmai, kura ir integrāla, saistīta un savstarpēji atkarīga. Mēs eksistējam viena spēka vadīti, kurš mums nejautājot mūs ietekmē no augšienes, jo šim spēkam ir sākotnēji noteikta programma.

Vēl pirms tam, kad mēs pēc šī spēka lēmuma, radāmies šīs pasaules līmenī, jau bija noteikts, ka mēs būsim atkarīgi viens no otra kā viens cilvēks ar vienu sirdi, lai šīs saiknes atklātu. Un tieši tāpēc, ka mēs esam tik dažādi, nošķirti, tāli un pretēji, taču tiecamies savienoties virs visām mūsu atšķirībām, mēs no šīm pretējībām savācam mehānismu, kuru dēvē par „atnāc un ieraugi” – bo re („Radītājs”).

Un, tāpēc ka mēs esam radījums, mēs virzāmies uz priekšu, visu atklājot pamatojoties uz pretējību kontrasta, kā melnu uz balta fona. Citādāk mēs nespēsim pārbaudīt, apgūt un uztvert dažādas īpašības.

Tāpēc, jo vairāk cilvēce attīstās, jo lielāku atdalītību mēs jūtam – kā rezultātā sākam viens otru ienīst un atstums. Attīstība vienmēr notiek pa divām līnijām: labo un kreiso. Vispirms atklājas kreisā līnija: nepatika, naids.

Un tad mēs apzināmies radīšanas būtību, tā izlabošanu, un ka Radītājs viens vada divas līnijas: gan kreiso, gan labo. Un tad mēs sākam satuvināties un savienoties tādā mērā, ka kļūstam gluži kā viens cilvēks ar vienu sirdi.

Visa izlabošana norit divos etapos: kreisā līnija un labā līnija. Šādi sitas sirds, darbojoties divos virzienos: iepumpējot asinis un izstumjot tās uz āru. Un, ja mēs šādā veidā darbojamies, nepārtraucot plūdumu, plūstošu abos virzienos, iekšā un ārā, iekšēji sirdī, iekšēji mūsu dzīvē – tikai šādā formā mēs sajūtam savu realitāti un Radītāja realitāti, un šādā kustībā jūtam sevi un savu dzīvi.

Tāpēc mūs sagaida apvienošanās darbs vienā desmitniekā. Un, lai gan katrs no mums spējīgs izpildīt tikai vienu daļēju darbību, tomēr mēs strādājam kopīgi, gluži kā detaļas dzinējā, kas pilda dažādas funkcijas, taču dēļ viena mērķa, vienas darbības, dēļ kopīga rezultāta.

Tieši šāda mums jāredz pasaules kabalas grupa – kā viens ķermenis, kur visi tiecas uz radīšanas mērķi, un katrs ir gatavs darīt visu tās sasniegšanai, atbilstoši savas lomas sapratnes mēram, sajūtai, spējām, kas viņam ir dotas no vispārējās radīšanas sistēmas.

Tāpēc galvenais ir apvienošanās kopīgai darbībai. Un šajā vienotībā neviens nelīdzinās otram, taču visi strādā, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Mēs šajā darbā esam ļoti dažādi, un atšķirība tikai palielināsies. Šādi Rabīna Šimona mācekļi iesākumā nejuta starp viņiem atšķirību, bet, kad izauga, tad reizēm vēlējās viens otru nosist.

Šādi arī mēs, atbilstoši attīstībai, atklājam savu pretstāvi un pretējību, distanci starp mums. Taču, kad mēs sasniedzam apvienošanos, tad tajā no radījumu puses atklājam visas Radītāja īpašības, visu Viņa dabu, kļūstot kā Viņš un saliedējoties ar Viņa dabu.

Tāpēc labošanās ceļš ir apvienošanās vienā desmitniekā, pareiza apvienošanās. Desmitniekā viens otru papildinot, katrs sasniedz pilnību. Radītājs no mums veido cilvēka veidolu, Ādamu „līdzīgu” Viņam. Šī sistēma kļūst tāda, ka tajā ietērpjas Radītājs un atklājas visām radījuma daļām, visām dvēselēm. Šāds ir Viņa mērķis attiecībā uz visiem radījumiem.

Pēc kongresā sasniegtās apvienošanās nav svarīgi, uz kādām pasaules daļām mēs aizbrauksim, mums sevi ir jāizjūt kā viena ķermeņa daļas, kuras viena otru papildina. Mums ir jābūt saistītiem gluži kā māte, kura jūt savus bērnus un kas ar viņiem notiek, pat ja viņi ir tālu – viņa nepārtraukti par viņiem domā. Mūsu saiknei ir jābūt pat vēl stiprākai, jo mēs piederam garīgam ķermenim.

Ja mēs tieksimies uz šādu saikni, tad atklāsim augstāko realitāti, kas eksistē mūžīgā un pilnīgā veidā virs šīs materiālās realitātes, kura mums tagad atklājas.

No nodarbības par tēmu „Sagatavošanās sirds atvēršanai kongresā”, 22.02.2023.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises | Add Comment →