Jautājums: Kāpēc situācija, kas izsauc studentam jūsu vārdu nolieguma un viņš cenšas „jūs nolikt uz lāpstiņām”, sniedz jums iespēju vairāk pateikt, nekā, kad students paklausīgi jūs klausīsies?

Atbilde: Cilvēkam, kurš sevī attīsta kritisku pieeju, ir kaut kādas savas domas. Viņš ne jau vienkārši saka: „Tās ir muļķības!” Eksistē tādi cilvēki, kuri pat neko nesadzirdot met ar roku. Ar viņiem nav iespējamas nekādas darīšanas. Viņiem nav normāla domas absorbcija un iespējas mācīties.

Taču ar cilvēku, kurš iedziļinās, pat ja viņam nav taisnības, dziļi maldās un tevi dzird absolūti citā rakursā, no cita, ļoti tāla stāvokļa, es jebkurā gadījumā sāku pakāpeniski strādāt, viņu pietuvināt. Viņš tev palīdz izteikt savas domas. Tāpēc es viņu paciešu.

Ir studenti, kuri mani neliek mierā. Un, lai gan katrs no viņiem ir ļoti pretējs visai grupai – ir vērts izteikties attiecībā pret viņu, tāpēc ka tas pēc tam palīdzēs viņam līdzīgām personām.

Es taču sniedzu nodarbību ne tikai tiem, kuri atrodas šeit vai vispār pasaulē. Ierakstīta video un audio nodarbība pēc tam, kaut kādā veidā atklāsies, jo tas, ko tu izpaud pasaulē, tas, ko tu runā, ko domā, jūti paliek Visumā. Kā tas bija baronam Minhauzenam – pēc tam atkūst un skan.

No sarunas „Man iezvanījās telefons. Kabalas kritika”

Avots krievu valodā

Filed under: Skolotājs un skolnieks | Add Comment →