Vispirms ir nepieciešama pacietība. Es esmu ceļā, un man vēl ir jānoiet vairāki kilometri, lai nonāktu līdz mērķim, un tāpēc arī šodien man ir jāpavirzās uz priekšu vismaz par centimetru. Tāpēc man ir nepieciešama pacietība.

Un šai pacietībai ir jābūt dinamiskai, tas ir, iedarbīgai, lai es saprastu, ka negrozāmi vēl un vēl vienu soli virzos uz priekšu. Man ir jājūt, ka katru dienu apstrādāju jaunus nosacījumus. To, kas neizdevās vakas, es cenšos izdarīt šodien, un redzu tajā virzību.

Un pat ja es krītu izmisumā no panākumu neesamības un kritizēju ceļu – tie jau ir panākumi, tāpēc ka vakar es nejutu, ka nav panākumu, nesapratu, ka kļūdījos un nevirzījos uz priekšu. Taču šodien es to jūtu un tā ir daļa no virzības.

Savādāk virzība nav iespējama. Virzība vienmēr notiek uz kritienu un problēmu bāzes, sašķeltības atklāšanās. Ja nav sašķeltības, tad nav ko labot un nav kurp virzīties. Tāpēc sašķeltība tika radīta vēl pirms mūsu radīšanas, un tad mēs sākām eksistēt no neliela informatīvā gēna (rešimo), kurš sāka attīstīties.

Taču šeit ir jābūt ļoti secīgam, lai tajā pašā mirklī, kad jūti, ka nav panākumu, būt gatavam nekavējoties turpināt.

No nodarbības, no Rabaša raksta, 23.06.2022.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →