Jautājums: Vai nāve parastam cilvēkam ir tāds stāvoklis, kad viņš pārstāj just informācijas plūsmu caur saviem pieciem fiziskiem maņu orgāniem?

Atbilde: Jā, viņa ķermenis mirst – acis it kā neredz, ausis nedzird utt. To mēs dēvējam par nāvi.

Jautājums: Bet patiesībā?

Atbilde: Es nezinu, ko jūs nosakāt kā „dzīvību un nāvi”. Tāpēc, ka, ja jūs to mērāt attiecībā pret garīgo, tad raugoties no kabalas skatupunkta, pat dzīvojoši cilvēki skaitās vēl neeksistējoši attiecībā uz garīgo. Nevis miruši vai dzīvi, bet neeksistējoši.

Pieņemsim bērns, kurš vēl nav piedzimis – viņš eksistē vai nē? Kaut kādā potenciālā veidā.

Eksistē kaut kāds spēks, kas izies caur viņa vecākiem, izpaudīsies viņu dzimumšūnu savienojumā, kas rezultātā ļauj rasties organismam, kurš attīstīsies un piedzims. Taču šodien, kad vēl nav ne bērna, ne vēcāku, neviena, tas eksistē spēku veidā, potenciālos mūs ieskaujošā telpā.

Jautājums: Tas ir, mēs visi tagad eksistējam kā potenciāli?

Atbilde: Attiecībā uz garīgo pasauli – jā. Bet citādi – mūs nav.

Es domāju, ka šai informācijai jāsniedz cilvēkiem pareiza sapratne, par to, kur viņi atrodas. Šodien mums ir iespēja ļoti viegli un ātri to realizēt. Tāpēc piedzimšana ir atkarīga no katra no mums.

Rezultāts garīgajā pasaulē – nozīmē to sajust caur saviem pieciem garīgajiem maņu orgāniem: keter, hohma, bina, zeir anpin, malhut, kuri ir analogi pieciem fiziskajiem maņu orgāniem.

Mūsu piedzimšana garīgajā pasaulē notiek pa tādām pašām iekšējās attīstības stadijām garīgajā mātē: piedzimšana, barošana utt., pa absolūti tādiem pašiem līmeņiem, pa kādiem attīstās cilvēks mūsu pasaulē.

No TV raidījuma „Tuvplānā. Aiz pēdējās līnijas”

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Garīgais darbs, Realitātes uztvere | Add Comment →