Vai ir saikne starp materiāliem notikumiem, kas notiek pasaulē dēļ koronavīrusa epidēmijas, un mūsu iekšējām izmaiņām? Mēs visi sākam no šīs pasaules, no dzīvnieciskā stāvokļa, un iesākumā mūsos nav nekā garīga.

Taču negaidot atnāk vīruss un mums palīdz. Es nerunāju par ciešanām, kas pavada šo procesu, bet tikai par rezultātiem, kas attiecas uz garīgo. Mūsu dzīvē nav iespējams tikai vinnēt un ne ar ko nesamaksāt.

Paskatīsimies tikai uz garīgo vinnestu. Ar vīrusa palīdzību mēs atdalījāmies no savas iepriekšējās dzīves, kas bija tikai dzīšanās pēc visām iespējamām baudām, ko mēs mākslīgi izdomājām.

Mēs sev uzstādījām šos izdomātos mērķus šajā pasaulē un nepārtraukti sacentāmies, kurš ātrāk līdz tiem aizskries. Tas mums ļāva lepoties un piepildīt savu egoismu arvien vairāk un vairāk, iegūstot lietas, pēc kurām nav nekādas vajadzības, bet tikai tādēļ, lai palielītos citiem.

Šāda bija mūsu dzīve, taču atnāca vīruss, un dažu nedēļu laikā attīrīja visu Zemeslodi no patērētāja pieejas, no visiem atkritumiem. Vīruss mums pavēlēja doties pa mājām un padomāt par savas dzīves formu: vai mēs vēlamies šādi turpināt, atgriežoties pie sacensībām un bezpalīdzīgas pakaļdzīšanās.

Vai mēs vēlamies arī turpmāk piepildīt visas savas dienas, no dzimšanas līdz nāvei, ar dažādām spēlēm, lai tikai nebūtu jādomā par dzīves jēgu?

Koronavīruss pirmkārt mūs māca un veido no mums jaunus cilvēkus. Iepriekš mēs par to nedomājām. Mēs vienkārši skatījāmies uz citiem un darījām kā visi, lai nebūtu sliktāki par kaimiņu. Un tam mēs tērējām visu savu dzīvi. Egoisms nepārtraukti tiecās mani veidot veiksmīgu, sekmīgu, lai man nebūtu kauns salīdzināt sevi ar citiem.

Taču vīruss mums sagrauj visu egoisma pamatu. Šodien mēs par to vairs nedomājam. Redziet, kādu palīdzību mēs saņēmām – garīgu triecienu. Tagad jautājums ir, kādā veidā mēs šo pieredzi izmantosim.

Vīruss mūs apstādina un noved no skrejceļa. Pirms epidēmijas mēs sākām bažīties, ka pasaule virzās uz bezdibeni. Mēs dzīvojām neizbēgamas krīzes, ekoloģiskas katastrofas vai trešā pasaules kara gaidās, no kā mēs visi nomirsim. Taču tagad mēs redzam, ka var nonākt līdz absolūti citai dzīves formai. Dzīve var būt piepildīta ar citu saturu, kā sacīts: „Savu pasauli redzēsi šajā dzīvē”.

Ja mēs sākam iziet no egoisma pretī atdevei, tad pakāpeniski savās vēlmēs pārejam uz otru realitātes pusi, šķērsojot horizonta līniju un izejot ārpus egoisma robežām, aiz šīs pasaules robežas.

Šādā veidā mēs virzāmies uz mūžīgu pasauli. Mums nav nepieciešams mirt, mēs nonāvēsim savu egoistisko vēlmi, un mums nenāksies pārdzīvot fizisko nāvi. Mēs mainīsim ķermeni, it kā mainītu vecu kreklu. Nometi veco kreklu mazgāšanai, uzģērbi jaunu un sāki dzīvot no jauna. Šādi viens pēc otra paiet dzīves riņķojumi. Manī atjaunojas vēlmes un es ik reiz atjaunoju savu dzīvi. Nav ko baidīties.

Mēs tagad saprotam šīs pasaules un augstākās pasaules būtību. Būtībā tās atšķiras tikai ar vēlmi. Ja es mainu savu vēlmi no saņemšanas uz atdevi, tad šādā veidā pāreju no pasaules pasaulē, šķērsojot robežu starp šo materiālo dzīvi un garīgo, ko dēvē par materiālo nāvi.

Mēs nogalinām savu vēlmi baudīt un kļūstam brīvi. Es atbrīvojos no savas egoistiskās vēlmes un atrodos atdevē.

Vēl pirms diviem mēnešiem par šādām lietām bija neiespējami runāt. Katrs domāja par tūkstošiem problēmām dzīvē, par savu biznesu. Taču tagad vīruss visus palaida atvaļinājumā, lai padomātu par garīgo dzīvi. Tas mūs paceļ citā līmenī un piespiež aizdomāties par mūžību, par dzīves jēgu. Koronavīruss ir garīgais spēks, kas ienāk mūsos un paceļ no materiālās nāves līmeņa, garīgās mūžības līmenī.

No rīta nodarbības, 02.04.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Krīze un globalizācija, Veselība | Add Comment →